Teōrija.
Viņa redzēja sapni. Precīzāk, vairākus, kā jau tas mēdz gadīties. Dažu desmitu minūšu laikā. Pirmajā sapnī viņa satika savu pēdējo gadu platōnisko mīlestību, par kuru viņa ir stāstījusi vien dienasgrāmatai un vecai draudzenei, ar kuru sen jau kā nav uzturēti draudzīgi kontakti. Šī draudzība sabruka kā veca koka māja, pēc kuras paliek vien dēļu kaudze, kas lēnām ieaug garā, necaurredzamā zālē. Un citiem cilvēkiem arī nevajag stāstīt. Tas tikai rada sarežģījumus, liekus pārdzīvojumus un nervu pārbaudi salīdzinoši vieglās dzīves situācijās. Nevajag viņai to atkal piedzīvot. Bet, atgriežoties pie sapņiem... Viņa vēl visu dienu atcerējās, kā tajā ar vienu no saviem neatvairāmajiem skatieniem bija savaldzinājusi Viņu. Šis skatiens bija nostrādājis jau vairākas reizes, lai arī viņai tās bija tikai spēles, kuru rezultāts lika ciest ne tikai iekritušajiem, bet pēcāk arī viņai pašai. Dzīve atspēlējas, un kā vēl. Bet viņai ir grūti sevi mainīt, grūti pārkāpt saviem principiem un uzskatiem. Sapņa pirmā daļa bija kā pierādījums tam, ka to, ko patiesi vēlies, nemaz nevar tik viegli sasniegt. Daudzus šis skaties bija valdzinājis, bet toreiz tas nenostrādāja. Un nu jau ir par vēlu, tas bija ļauts vien sapnī, beidzot. Beidzot viņa bija izbaudījsui arī kādu siltu skatienu no Viņa puses, ne tikai apkārtējo, neīsto (labi, ka viņa apzinās, ka ar savu izvēlību viņai draud palikt vecmeitās)... Lai tā arī paliek tāda platōniska mīlestība vien. Lai. Gan viņa reiz saņems dūšu (iespējams, ka palīdzot sev, ielejot sabojātajā miesā vēl kādu ķīmiski rūgstošu dzērienu) un atzīsies. Atzīsies visā. Visā, kas galvu liek nokārt zemāk par zāli. Viņa ticēja, ka atmiņā nav palikuši Viņa dīvainie sejas panti un gaišā acu krāsa, ka atmiņā nav palicis Viņa telefona nummurs, kuru tā arī ne reizes netika lietojusi, ka tajā nav arī bilde, ko nesen, uzrakusi kādā grāmatiņā, saplēsa mazās drumstalās, lai nebūtu iemesla to atkal sameklēt un aplūkot (jo nebūtu jau vairs ko meklēt). Un visi šie sīkumi atausa šorīt, pēc pēdējās iespējas sapņa, kurā tā tika izmantota. Žēl, ka viņa to nevar izmantot dzīvē. Valdzināšanas māksla tiek pielietota tikai teorētiski...
Runājot par otro sapņa daļu, tā bija murgaina, kas atgādināja, ka šodien izšķiras visa viņas nākotne. Un tā arī izšķīrās, smagi izšķīrās.