..un vēl mani patiesi izbrīna viens tantuks, kas piestrādā par intervētāju..Tāda veca večiņa, enerģiska un aktīva, gandrīz katru dienu ienāk mūsu birojā apjautāties par darbiņiem...Kā izrādās - viņa ir mūsu visu mīļotās "Zīlītes" ilgadēja redaktore..tagad gan pensijā, nav jau vairs tie gadi..Un tad mani pārņem siltas, siltas jūtas, katrreiz viņu ieraugot...Uzreiz atceros visus jaukos bērnības mirkļus, izdevumu par bērnu atrašanu kāpostos un stārķiem, salokāmām papīra mantiņām...Un tad paskatoties uz šo veco večiņu, kas smaida, šķiet, nepārtraukti, jūtu, ka tieši šis cilvēks bija tā žurnāla dvēsele.
Un atkal - uznāk dusmas pat vairs nezinu uz ko, liela, liela nožēla, ka šim vecajam cilvēkam ir tik smagi jāstrādā, jo ar pensiju vien nepietiek..Viņai mazbērni bij mājās jāauklē un jāstāsta tiem pasakas nevis jāstaigā ar anketām pa Rīgas skarbajiem rajoniem... Un tas viss cilvēkam, kas veidoja mūsu bērnības neatņemamu daļu..Bļ..kur taisnība, ko?
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: