Tas nebija bērnībā, tas bija diezgan cienījamā vecumā. Bērtona pirmajā Betmenā tas ļoti smuki uztaisīts — viņš tur iekrīt tajā skābē un pēc tam iet uz kaut kādu kaktu plastiskās ķirurģijas klīniku, lai viņu sašuj kopā. Kaktu dakteris dara, ko var, bet acīmredzot ne pārāk veiksmīgi. Un tad ir smukā vieta — Džokers sēž tādā kā frizieŗa krēslā, kamera viņam aiz muguras, seju neredz, un kaktu dakteris tin viņam nost apsējus. Kad apsēji nost, pats plastiskais ķirurgs šausmās satrūkstas no tā, cik šausmīgi sanācis. Džokers pamana, kā viņš satrūkstas, alkatīgi izstiepj roku un brēc: "Spoguli! Spoguli!!!" Ķirurgs bailīgi spoguli pastiepj, Džokers to sakampj, lēnām sevi aplūko, kādu mirkli ir kapa klusums un tad — un tad viņš sāk tā pamazām ķiķināt asinis stindzinošā balsī, un ķiķināšana kļūst arvien histēriskāka, līdz tie jau ir pavisam skaidri ārprāta smiekli un visiem skatītājiem skaidrs — o jā, šitam čalim tagad ir reāli nojucis, nu viņš visu ko var sadarīt.