Aj, mīļie..Gribu bērnību. Gribu atkal ar kaimiņu puiku spēlēt dakteros, gribu, lai pusdienās ir mannā putra ar rabarberu ķīseli..Gribu kā senāk ar tēti kūpināt zivis dārza laubītē un sēžot zem ābeles pie galdiņa štukot, vai rīt līs vai nelīs..Dzīve ir tik sarežģīta šeit...Nē, vēl vairāk gribas iegulties savā šūpuļtīklā un pierakstīt ikvienu sajūtu, kas man iešaujas galvā, tajā zaļajā līniju butrnīciņā..
Ja vien mēs varētu visi noņemt to sarežģīto masku nost no sejas, lai cilvēki, kas mūsos ir, varētu brīvi elpot katru dienu...
Gribās kaut ko sirdsšķīstu un skaidru, tādu kā tā dimanta oliņa Sprīdītī...