Braucot ar riteni pa tukšajām Rīgas ielām ir pavisam cita sajūta..Jā, šonakt šī pilsēta ir skaista..Pieklusināta, ar nevīžīgām ielām, un vēja noplēstām lapām...Un tu traucies cauri, domājot tikai par jums abiem..riteni un tevi, šo nedalāmo tandēmu šajā naktī..Zvaigžņu acu pavadīta un savu sirdspukstu ritmā.
Netālu no Avotu ielas ceļa vidū notupies jaunietis fotogrāfē savu draugu, kurš pavērsis skatu debesīs, bet aiz viņa ņirb luksaforu gaismiņas visas ielas garumā..
Es azveru uz mirkli acis un iztēlojos, kāda būs fotogrāfija..un man arī gribās...Gribās nostāties tur ar vēja sajautiem matiem,nepiedienīgi īsu kleitiņu, zābakiem un gariem cimdiem...Daudz, daudz smagu rotu ...Nē, labāk apsēsties ielas vidū, aplaizītām lūpām un aizvērtām acīm baudīt šīs nakts Rīgu...vēlos šādu bildi, pavisam noteikti...lai mēnes paslēpjas ar pietvīkušiem vaigiem aiz mākoņa un pagaida..
Mans ķermenis ir iesprostots centra mūros, bet es pati vēl aizvien esmu tur..uz tās ielas...ar spārniem, kuriem var aizbēgt..Kā šīs nakts sapnī...