Kāpēc cilvēkiem ir tik izteikta medītāja daba???
Kāpēc vienmēr vajag dabūt to, kas ir visgrūtāk dabūjams??
Un kāpēc tad, kad tas ir dabūts, tas vairs nešķiet vajadzīgs???
Jā, jā..es šobrīd runāju par attiecībām...
Visidiotiskākais ir tas fakts, ka "upuris" tieši tad ir apzināti sācis skriet lēnām, jo vairs nav tik piesardzīgs, ir ļāvis sevi nomedīt..un beidzot, beidzot sācis ticēt "medniekam"...Un šajā brīdī medniekam ir kļuvis neinteresanti, jo šitais upuris ir jau iepazīts...
Iespļaut dvēselītē..tā tas saucās.