Sirds pilna.
Liekas, ka nav ko elpot, ka gaisa trūkst. Ir tik ļoti, ļoti neizsakāmi skumji, ka tev tuvi cilvēki aizceļo prom..Tik žēl sevis! Tik ļoti par to izvairies domāt, bet, kad tas brīdis ir pienācis pavisam tuvu klāt, kad vēl pēdējo reiz runājat pa telefonu, kad jūti, cik ļoti aizžņaudzas balss...Un tad saproti, ka tagad tas ir klāt.
Sēžu 'viena mājā, kad zini - tūlīt paceļas lidmašīna un basta. Blakus uz krēsla stāv viņas dāvanas - plakāts ar puikām peldbiksēs, tabaku tinamais un ūdenspīpe..Un tagad liekas, ka šīs lietas tik ļoti ļoti raksturoja to, kādas mēs bijām kopā. Mēs smējāmies par dzīvi, jo dzīve nekad par mums neraudāja..(paldies, Ivar, par šo)
Un vēl vakar pat nenojautām, nedomājām, ka būs šis brīdis...
Es negribu. Bet neko vairs nevar mainīt... Nebiju domājusi, ka tas būs TIK grūti...