Vakar ieskrēju negaisa atvērtajā rīklē...Jā, tieši tad, kad tas sākās, tieši laikā izgāju ārā...Man patīk..Senāk man mamma stāstīja, ka arī izjutusi iekšēju laimi un līksmību tieši negaisa laikā - un vienmēr ir gājusi staigāt...tagad mēs abas mīlam iet peldēt negaisā...Bezprāts, prāta aptumsums...Bet tik skaists! Tik mulsinošs un nenotverams, ka ar katru minūti tu jūti, kā ceļas adrenalīns, ar katru lietus pili uz galvas, šķiet, iedur smadzenēs ar mazu laimes šķēpu...
Un vakar to izbaudīju...gāju pa ielām ar savām iesļūcenēm, kāpu peļķēs, pie ūdens notekcaurules liku kājas un vēroju, kā ūdens strūkla līst caur maniem kāju pirkstiem, caur kurpēm, atļāvu, lai garāmbraucošā mašīna mani apšļaksta..un tāda slapja un pusjukusi no laimes iegāju ciemos pie draudzenes...
Biju tur pirmo reiz...Un tad iedomājieties situāciju - tu ieej garā dzīvokļa gaitenī - novelc slapjās bikses un kurpes, paliekot vien mazā melnā kleitiņā ar kapuci, pēc brīža mazgā vannā kājas un šajā brīdī tev galvā ieduras vārdi - "Ko man tagad darīt??? Neviens mani nemīl..."
Un es saku, ka mīl..es atnācu pie Tevis, jo mīlu Tevi...Un varbūt tikai tāpēc man patīk lietus, man patīk udens notekcaurules pie Tavas mājas, man patīk, ka varu stāvēt svešā dzīvoklī pie vannas un mazgāt kājas...
Un cik dīvaini...Es patiešām mīlu Viņu. Bet nemīlu lietas un cilvēkus, kurus man vajadzētu mīlēt...

Vēlā vakarā es smaidīju, jo saņēmu sms ar siltu tekstu: "Baigi cjoini, ka tu biji..."(: