Nekā!!!
nekā nav! nekādu sajūtu šodien...
es varētu raktīt,cik ļoti feini vakar pīpējam ūdenspīpi, cik kolosāla saruna bija ar M6 šefu, cik garšīga tēja tika uztaisīta, un patiesībā - cik fantastiski viss bija, ieskaitot kaseti ar indiešu dziesmām, omulīgu cilvēku bariņu, mutuļojošiem ūdenspīpes dūmiem un nebeidzamām sarunām un smiekliem..Un cik jautri spēj būt cilvēki, ejot mājās - ielekt krūmos un tēlot zaķi..cibric cibric... Bet redziet, tas ir tas, par ko diez vai vajadzētu man rakstīt - tas jau tāpat paliek sirdī un atmiņā, un, kārtējo reizi atceroties visus notikumus, sejā iezogas smaids un lūpu kaktiņi nevilšus notrīc...
..bet šodien esmu ciema slota...Ciemojos pie visādiem bijušiem cilvēkiem, kam savu sirdi esmu atdevusi...Un nekā nav! nekā..nekā...nekaa...