Man vienmēr ir gribējies jums to pastāstīt.
Ja no rītiem ap plkst 8.00 ejat uz darbu gar Brīvības pieminekli, un tur pie Raiņa bulvāra luksaforu pārejas stāv pārītis krietni gados, tad ziniet - tas onka strādā manā darba vietā. Ko viņš īsti dara - vēl joprojām nezinu, bet stāsts jau nav par to.
Svarīgākais ir tas, kā viņš atvadās no savas dzīves biedres, kā viņi runājās turēdami viens otra roku un sabučojās..kā atskatās viens uz otru..Kā skatās..tā it kā nebūtu pat tuvu pensijai, kur nu! Zaļāki par pusaudžiem. Un man vienmēr gribas smaidīt, kad viņus redzu. Vienmēr kā redzu šo kolēģi darbā, atceros viņa sievieti un atkal gribas smaidīt. Tādos brīžos pieķeru sevi pie domas, ka nav nekā svarīgāka par mīlestību.