man to būtu grūti nosaukt par gļēvulību vai drosmi vai izvēli, jo, ja paskatās, kas ir tās lietas, kas noved cilvēku līdz pašnāvībai, piem., depresija, tad tā ir atteikšanās strādāt ar sevi. diez vai ar to var kaut ko panākt, vismaz ne sev par labu vai sliktu, var tikai atstāt iespaidu uz sev tuvajiem cilvēkiem, bet parasti jau tādi īsteni pašnāvnieki, par to nedomā, viņi domā par sevi. ir jau ir tas tāds smags egoisms, bet arī to nav tiesību pārmest, jo katrs jūtas savādāk. :]