Paiet nakts, pienāk rīts, un pat nenojaut /neatceries/, kas noticis..Ir cilvēkiem acīs kaut kas ļoti īpašs...Kad ieraugi svešinieku sabiedriskajā..uz soliņa, ēdot hotdogu, skrienot..da vienalga ko...Kādā ir ļoti īpašš..Acis aizplūst ar miglu, asinsvadi saspiežas acu zīlītēs, kļūst tik miglains, ka ne izsacīt..Un tas ir tas, ko tu redzi. uz ko noreģē..100 vārdu būtu lieki, 100 teikumu un dienakšu..pietiek ar mirkli, lai tava sajūta no bērnības atgrieztos../ Vai atceraties savu 1. mīlestību?? nekas, likās, to neaizstātu, un tādu izjūtu, tik brīvu un patiesu ir tikai dažas reizes mūža, un viena no tām ir 1. mīlestība/ Un pašam par sevi ir brīnums, ka vari, ka proti kā agrāk- tik nesavtīgi, tik ziedojoši ar pilnu sirdi sevi atdot tik tālu, ka paliec zem tupeles, zem izsmiekla, zem sevis paša...