Sasodīc!!!
Nu kas tad atkal, Lee??? Ķīselī lēnām...laikam atkal vajag drusku pasēdēt un padomāt, kāpēc tik slidens tas ķīseļa ceļš ejams. Apjumkums, bailes no nesaprotamā un nezināmā, dusmas uz sevi, pārāk daudz, daudz, daudz visa kā. Laikam gribas jūs visus pamest un uz brīdi aizbēgt, lai nebūtu tik liela nodarbinātība manā prātā un ķermenī, lai nebūtu jālauž sevi un citus. Lai varētu aiziet un pasēdēt ūdeņu krastā viena, paklausīties mūziciņu un vērot, cik viegi tas sanāk upei - aizplūst, apklust un palikt. Tā blakus, tuvu - tuvu, neiekāpt neviena sirdī, neparaut līdzi...Bet palikt un būt.
Es sēdēšu un gaidīšu
Pie tās piena upes
Ar ķīseļa krastiem...
Tā lūk - pilnīga aplaimība un bezizvēle...