Tikties labu laiku var dažādi - ar mīlestību vienam pret otru, vienkārši tikties...

Par mīlēšanos bez mīlestības - tāpēc jau arī teicu, ka iepriekšrakstītais jau ir bijis pirms tam.
Es nevaru mīlēties ar cilvēku, kuru nemīlu. NEVARU. O.k. es esmu gulējusi bez tās lielās iekšējās sajūtas. Bet ne vairāk par divām trijām reizēm. Tad sāku pati sev riebties. Un sekss man nesagādā nekādu prieku. Nekādu.
Bet ar cilvēku, kuru mīlu. Kuru zinu. No kura man nav kauns. Kura klātbūtnē es varu sēdēt uz poda un čurāt (nu piedod, ja tas izklausās perversi). Kura istabas vidū nomestās zeķes mani uzjautrina. Kura sasvīdušās kājas man neliek viebt degunu un galvu griezt uz otru pusi. Ar tādu cilvēku varu mīlēties. Mīlēties. Mīlēties. Un vienmēr viņa smaržu just kaut kur tuvu. Kad lielā sapulcē kļūst garlaicīgi, pielikt matus pie deguna un sajust. Kad kolēģi nīgrojas, pieliekt galvu pie pleca un sajust. Un vēl pēc ilga ilga laika esot tālu prom, pamosties nakts vidū un sajust.

Un te es nestāstu kaut kādas utopijas. Ir tāds cilvēks.