Maratons
Šīrīta dialogs mani nevilšus aizvedināja uz domām par to, kapēc tik daudzi cilvēki jūtas nelaimīgi (varbūt to noliedz, bet kaut kur dzilji sirdii tā jūtas)... Un iemeslus atrod visur- darbā, ģimenē, mājās...Tā vietā, lai nedaudz sevi atpūtinātu, tikai dzen sevi uz priekšu - skriet, saķert, nenokavēt, paspēt pāriet ielu, kamēr nav nodzisis zaļais... Bet pēc sarkanā taču atkal būs zaļais...Calm down!!! Ok-piekrītu, ka ir reizes, kad tā vajag, bet brīvdienās??? Mes neprotam vairs atšķirt un nodalīt lietas. Mes visas iespējas mērām ar vienu mērauklu.. Un mēs neprotam apstādināt laiku tanī brīdī, kad jūtamies labi, laimīgi un mīlēti.. Bet dzīvē taču viss ir sakārtots vienkārši (Dievs jau nebij mazais bērns, kad taisīja pasauli)!!
Pietiek sevi tikia drusku palutināt, lai pec tam dzīve būtu jaukāka pret tevi pašu.Un tikai no mums ir atkarīgs, ka mēs uztversim pasauli, un kā pasaule uztvers mūs.