Dažreiz gribās būt nejūtīgai. Aukstai. Cietai. Un reizēm gribas, lai nekad nebūtu iepazinusi, kas ir laime. Ejot pa ielu - ieskaties cilvēkiem acīs..Tādā lielā, lielā tukšumā, un redzi, ka viņi neko nejūt..Dažreiz gribās neko nejust, saprast, kā tas ir, kā viņi to var. Un varbūt tajā viņu tukšumā ir labāk???
Vakar domāju. Daudz. Kāpēc esmu šeit, ko es šeit daru, kāpēc mani te sūtīja??? Vai man ir jāpadara kas liels, vai arī visu mūžu tā arī jānodzīvo???