Bērnībā es daudz kāpelēju pa kokiem, rāpos TV antenā, tad sēdēju uz mājas jumta..Līdu pa siltumnīcas kori, tad pārlēcu uz saimniecības ēkas jumta..Vispār biju briesmīgs meitēns, jo centos turēt līdzi puikām, kas kaimiņos dzīvoja biezā slānī.. Pirmajās reizēs, kad tiku pieķerta gar skursteņiem slapstoties, dabūju pamatīgus brāzienus, pēc tam jau visi pierada, arī kaimiņu tantes teica_ tas tak Elšu meitēns atkal, kas pa tiem jumtiem ņemas.. Un tad vienreiz ģimenes svinībās mans tētis visiem paziņoja, ka mani vedīšot uz izpildkomiteju, tur man uzvilkšot kājās bikses un pārtaisīs par puiku... Toreiz sapratu, ka nu vienreiz ir sūdi, jo par puiku galīgi negribējās kļūt. Traki vispār.
Vēlāk tā mana kāpelēšana attaisnojās - kad skolai bija "izmucis" karoga valgs, tad es rāpos tur augšā, līdz pat 3-stāvu mājas jumtam pa vienu šmauganu bleķa karogmastu, lai to striķi atkal ievērtu vietā un karogu varētu uzvilkt augšā..patīk tur augšā kaut kā..Vējš, brīvība un neatkarība.. Tu esi tikai sev. Tu uzticies tikai sev. Tu vari paļauties tikai uz sevi, savām rokām un spēkiem.