SOS!
Nu ko lai dara? Ko lai ar sevi izdara??? Sāku par daudz domāt..un domāju..un domāju...Sapņi sajūk ar realitāti tik baisi, ka rītos ieslēdz datoru, lai pārliecinātos, ka tikai to nosapņoju...Vārdi plūst pār manām lūpām kā neapstādināma upe un nebeidzamas ciešanas...Man paliek bail no sevis. Kad rakstu un lieku dvēseli uz papīra..mans ķermenis no nepieļauj..tāda sajūta, ka man atriebjas par to, ko daru...Varbūt pārāk daudz dzīvoju??? Varbūt mani soda par to kaisli, par laimi un atdošanos dzīvei??? Kad pacelies spārnos, tad atkal un atkal kāds cenšas tevi nogrūst pie zemes...