Mani sorīt uzmodināja...Kaimiņš..Stāvēja durvīs un lūkojās uz mani /biju aizgulējusies, ar izspūrušiem matiem, tikko no gultas/..Ik pa brīdim mutē ielika savu pīpi, kas bija pildīta ar upeņu tabaku..Jaa, jaa..upeņu! Un es skatījos uz viņu un brīnījos...Stāv mierīgs kā klints. Pārmijām dažus vārdus, un es aizvēru durvis. Tabakas smarža man vijās apkārt, un, ja man tajā brīdī nebūtu jasteidzās, es droši vien atspiestos pret sienu un lēnām noslīgtu ceļos...Sēdētu un un gaidītu, kā šī smarža mani skūpsta...Uz kakla, uz auss ļipiņas, uz lūpām...