Man šorīt bija bail kāpt autobusā. Pie katras pieturas caur atvērtajām durvīm centos ievilkt tik daudz svaiga gaisa, ka no tā pat galva sagriezās..Un vēl meitene, kas vakar mani turēja, šodien visai patīkamu pļāpu uzsāka...tas mazliet nomierināja un novērsa domas no samaņas zaudēšanas atmiņām.
Centīšos vairs tik daudz neuztraukties par to, ka daži labi nevēlas neko saprast..Es negribu vairs, lai no kreņķiem ir jāatstiepj pekas sabiedriskās vietās. Labrīt!!!