Nepiepildītā mīlestība
'Pasaule viņa galvaskausa dobumā atbalsojas mēma, bez skaņas. Pa atmiņu upi kā drūmas, lēnas straumes mesti, bāli ziedi cita pēc citas aizpeld un pazūd tās sejas, kuras viņš bija pazinis un mīlējis, un katra, pirms to aprij viļņi, noraugās viņā ar maigu un pārmetošu skatienu.

«Es dzīvoju tā, it kā man būtu bijusi atvēlēta mūžība, ko tērēt, un tikai tagad es saprotu, cik nelietīgi tiku savu laiku izšķērdējis.»

Nožēla par pagātni un nākotni ir vienādi sāpīga - gan par zaudētajiem laimes mirkļiem, gan par to savdabīgo dvēseles tuvību, kurā uzzied draudzības puķe, gan par mīļajiem vārdiem un skatieniem, gan biedrisku smieklu piešalktajiem jautrības brīžiem; par mīļām vietām, skaņām un smaržām un pat par iespējamajām nelaimēm - par to visu nožēla izraisa ne tikai ilgas pēc pagājušā, bet vienlaikus rada arī dziļu gandarījuma izjūtu.'