Garastāvoklis:

melancholy

doties vajadzīgajā virzienā.
Man ļoti patīk turēt cilvēkus aiz rokas, tas tā, lai viņi zin, ka vilkt nekur es viņus nevilkšu, bet viņi nekritīs. Tas arī ir ļoti intīmi.

Grīdas nav, ir tikai griesti un sienas, bet būris paliek būris; viennīcas ieslodzījuma princips, kas pavedina domas, ievilinot tās mirdzošā telpā, kas pilna ar dažnedažādiem kostīmiem, ķēmu maskām un mirdzošu kosmētiku. Viss abstraktais ieņem savu patieso formu - manu veidolu, kas top spēcīgi jūtams kā ikrīta nožēlas kafija vai piena saldējums pirms diendusas, kas bagātīgi glazēts karamelēs un apkaisīts ar pistāciju skaidiņām.
Nožēla. Cik smieklīgs vārds! Žēlot - padzirdīt ar siltu pienu un sasegt segās. Kādu jaunu jēgu gan šai burvīgajai parādibai piešķir priedēklis 'no'? Nogriezt un izmest, lai kļūst žēl, bez tās acīmredzot nevar. Es nožēloju savu māti, jo es to (viņu) slepus mīlu, vēlāk es nožēloju visu naudu kādā tukšā krogā un kādu dienu es nožēlošu sevi, un tad vairs nebūs ko žēlot. Un nožēlot.