Viņa saņem manas rokas. Es jūtos neomulīgi. Tās ir bailes. Šī cilvēka priekš esmu tā jutusies vienmēr - vairāk vai mazāk skaidri. Viņa ir pārāk tālu, pārāk iestrēgusi savos sarežģījumos. Lai kā, man nav vārdu, ko atbildēt, es protu tikai maigumu. Nekas nekad nenokārtojas. Nevienam vairs nav varas pār mani, manu laimi un turpmākajām dienām. Es atgriežos mājā, kas ir gaiša, kur drūmas, smagnējās mēbeles man stāsta stāstus, kur katrs priekšmets kaut ko stāsta manām rokām. Es aizvilkšu guļamistabas aizkarus un dzeršu katru dienu līdz saprāts mani nebesīs. Tas nozīmē to, ko sauc par pamatu zaudēšanu zem kājām.