Eju atvērt vārtus. Pūlos iet lēnām, un saule mani pavada. Klausos savos soļos, it kā cita meitene ietu pretī viņam, ko ļoti mīlu, bet kam pārāk reti iedrošinos to pateikt, un mirkli neapjaušu pati, kur esmu, un tas ir sāpīgi. Tad mani sauc māsa, un dzīve atkal draudzīgi un trokšņaini apkļaujas ap mani, it kā nemaz nekad nebūtu aizlikusi kāju priekšā. Arī viņam pagāja kāds brīdis, līdz viņs aptvēra, ka tā esmu es, un tad viņš man uzsmaidīja tik maigi un skumji, ka man aizžņaudzās rīkle - kas gan būtu noticis, ja es neatbrauktu! Mēs te nebijām kopā, lai runātu par jauku laiku, un es negribēju, lai viņš iedomājas, ka esmu atbrauksi tikai aiz draudzības vai aiz ziņkāres, tapēc uzreiz pateicu: man vajadzīgas lietas, kas nekad nezūd, lai kas, bet tiešām stiprs, pie kā pietverties. Un es zinu, ka mīlestība visu sadedzina. Tā visu nojauc. Turpretī maigums saprot. Tas atvaino. Abi kopā nesader. Un es labāk izvēlos maigumu.

Tas tiešām nozīmē sagraut tiltus.