باب ([info]dooora) rakstīja,
гуд-бай Америка - где я не буду никогда bikoz av maj kriminālrekōrd
viena no jaukākajām padomju armijas blaknēm bija iepazīšanās ar labu tālaika muzičku no visas plašās savienības malām. Nautilusu man pirmoreiz uzlika puisis no Kaļiņingradas 87. gada vasarā:

мне стали слишком малы твои тертые джинсы
нас так долго учили любить твои запретные плоды
гуд-бай Америка - где я не буду никогда

tobrīd bija pilnīgi skaidrs, ka ne uz kādu amēriku es nekad netikšu (hurrāre emānum est), un tas teksts griezās ribās kā sviestā. gandrīz tikpat kā

пьяный врач мне сказал, тебя больше нет
пожарный выдал мне справку, что дом твой сгорел
я ломал стекло как шоколад в руке
я резал эти пальцы за то что они
не могут прикоснуться к тебе

abet Скованные одной цепью mums vēlāk kļuva par ierindas dziesmu (ko gaudot marša solī).


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?