'Mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēki, viduvēju un nežēlīgu ideoloģiju stumdīti, pierod kaunēties par visu. Kaunēties par sevi, par to, ka ir laimīgi, ka mīl vai rada. Laikmetā, kad Rasins sarktu par «Bereniku» un Rembrants, lai izlūgtos piedošanu, ka uzgleznojis «Nakts apgaitu», skrietu pierakstīties uz dežūru stūra iecirknī.Mums jātaisnojas par to, ka nederam nekur un — tai pašā laikā — ka ar savu nederīgumu kalpojam nekrietniem mērķiem. Un, kad mēs atbildam, ka ir visai grūti nomazgāt tik pretrunīgu apsūdzību, mums saka, ka neesot jau iespējams attaisnoties visu acīs, bet mēs varot iegūt nedaudzu augstsirdīgo piedošanu, nostājoties citu pusē, jo viņu viedoklis esot vienīgais pareizais.'