Nevar īsti saprast - ne laba, ne slikta diena, arī ne normāla un parasta. Viss tik draņķīgi, draņķīgi, tad kaut kas tik labs, ka atstiepties varētu. Ejot pie māsas uz Katoļu ielu bija sajūta, ka dvēsele no ķermeņa izceļotu (patiesībā smadzenes saiet uz īso, tāpat kā ar Déjà vu), tad visu redzi, jūti savādāk, ārējie stimuli nešķiet kairinoši un nepatīkami, ir sajūta, ka esi tur, kur jābūt, viss ir labi.

Braucu mājās, kad autobuss iebrauca pagriezienā uz kādu daudzmaz nomaļu vietu, es pie sevis nodomāju, ka tajā elles ūķī nekad negribētu iesprūst. Un, protams, nelietis, iestiga, zvanīju vectētiņam, lai brauc mani glābt, bet viņš atbildēja, ka atbrauktu, bet ir jau mājas drēbēs un lasa Geo, piedzerot viskiju.
Blad, nu neko - atsaldēju pakaļu, bet tagad jau mājās, ar "Kokaīna kovbojiem" un viskija glāzi.