Nav vairs laika iekulties nepatikšanās, neatliek laika piedzerties ārpus mājām, runāt ar cilvēkiem, tagad jau ir tā, ka stāstāmā būtu tik daudz, ka slinkums sākt, tāpēc satiekoties runāt nemaz negribas. Turpinu atrauties no sabiedrības un komunikācijas spējas degradējas, drīz pāriešu tikai uz nogurušu seju, mirdzošām, apkārt skrienošām acīm un žestiem.
Es nevaru neko darīt tā 50 uz 50, esmu galējību cilvēks - roku vai neroku nemaz.