Viņa ir tik skaista.
Gari tumši mati, mirdzošas brūnas acis.
Viņa ar mani sasveicinās, esam tikai diezgan virspusēji pazīstamas, kaut gan esmu redzējusi viņu kailu, bet tas jau cits stāsts. Es apsēžos blakus uz zaļā dīvāna, viņa sakrusto kājas, un kleita paslīd augstāk. Es gribu, lai viņa runā lēnāk, lai mums ir vairāk laika. Tad viņa pajautā vai es smēķēju un vai nevēlos ar viņu iziet ārā, uzcienāt viņu un papļāpāt. Piekrītu, runājam par zeķubiksēm, labs iemesls ne mirkli neatraut skatienu no viņas kājām.

Viņa sēdēja zāles citā galā, kamēr Jakovs Pliners kaut ko vervelēja par nepilsoņiem, nedzirdēju ne vārda, nespēju sakoncentrēties uz kaut ko citu izņemot viņu.
Ak.