Un tā es te guļu un domāju.
Es zinu, ka kādu dienu, iespējams, pavisam necilu un neievērojamu, vienkāršu dienu, es sapratīšu, ka laiks mani ir atvedis tieši pie kāda viena konkrēta mirkļa, kas izmainīs visu manu dzīvi, piedos tai garšu, ne jēgu, bet garšu. Protams, ir skaidrs, ka tādu mirkļu būs daudz, bet ir sajūta, ka tikai vienu no tiem es varēšu paturēt.

Bet šodien šķiet, ka man nav laika uz to gaidīt. Man ir apnicis gaidīt.
Pārējais ir veca suņa murgi.