Braucu mājup tajā nolādētajā vilcienā, lasu "Pimpja monologu" un pretī man sēž jauns vīrietis, viņš redz, ko lasu, visu ceļu pavada tā kā pieliecies uz manu pusi, man ir vaļā mētelis un lasot man ir tāds paradums pieskarties savam kaklam, viņš paliek nemierīgs, mētā skatienu - logs, es, grāmata, logs, es, grāmata.
Ielieku grāmatu somā, jo nakamajā pieturā jākāpj ārā, ceļos kājās, dzirdu kā viņš klusām, it kā nedroši stostoties saka - "Atvainojiet,..."
Nu neko, uzsmaidīju un gāju prom, es tā daru, es uzjautrinos par vīriešiem.