Esmu viņas gultā, viņas mājās. Ir kluss.
Lēnām, kafiju dzerot, jau zaudēja cerības, kad pēkšņi saklausīju atslēgu žvadzoņu aiz muguras.

Es viņu vēroju ar samierinošu smaidu, lai atkausētu vieglo neveiklības sarmu, kura uz brīdi, šķiet, pārklājusi mūs abas.

Viņa nāk un noskūpsta mani, aizdzenot paģiru bālumu.
Es vispār neatceros laikus, kad būtu dzīvojusi savādāk, patiesībā es neatceros vispār neko. Pagātne mani neinteresē.