par ne/derīgumu
То ли ангелы поют, то ли мои сторожа... мне все равно, чем кончится ваш oтход.


Es te sēžu, sevis izdomātā sistēmā un lēnītēm kožu. Es visu pērku, citiem es esmu maniakāla reāliste. Starp citu, tā arī zināju, es nevaru stundām ilgi stāvēt un vērot kā kaut kas pārvēršas par ūdeni, ne manis, bet mana siltuma dēļ, kas nav manis radīts. Dienas rit, vienīgais, kas man liek būt, ir fakts, ka es nevaru nebūt, ja reiz es te sēžu un rakstu, tas nozīmē, ka esmu. Nožēlojami. Nekas. Es vēl būšu noderīga. Mant[r]a.
Tehniskais sekss, raugi bēbīt, mani vairs neimponē.
Sarullēt zeķes līdz potītei. Uzpīpēt mitru cigareti. Elpot trīs reizes straujāk. Dzert aukstu tēju. Ar zaļu pelējuma peļķi pa virsu. Es esmu maize. Ņemu grāmatu no rokas. Apēdu to. Un tagad elpo, mana mazā mauka, iedod skaņu Ы.