Garastāvoklis:	sad
Mūzika:	Tribes of the city - chaos

"Un Emmija par tik lētu samaksu kā daži gadījumrakstura skūpsti
taksometrā allaž varēja ieturēt pusdienas, ja bija izsalkusi."
/Divi vainīgie. / Dimants kalna lielumā/

“Kurp dodies?” kāds vaicā. “Ķert naktstauriņus,” skan atbilde. Vakaros Amsterdamas Sarkano lukturu ielā iedegas krāsainas izkārtnes, un uzraksti sāk mirguļot rozā un gaiši zilā krāsā, kas atspīd kanāla tumšajā ūdenī, un debesīs slīd mākoņu ēnas. Dzīvojamās mājas mijas ar striptīzbāriem, coffieshopiem, pornoveikaliem, video kabīņu piedāvājumiem un koši izgaismotiem skatlogiem, kur gozējas jaunu sieviešu stāvi. Parasti viņas kustas mūzikas ritmā vai sēž un maza ķeblīša un nepārtraukti smēķē, nopētot garāmgājējus, veltot tiem zīmīgus skatienus un smaidus. Katrai ir sava istabiņa, visai pieticīgi iekārtota – parasti tajā ir gulta, izlietne un spogulis –, kas tādēļ nedaudz atgādina slimnīcas palātu, atsaucot atmiņā tur notiekošā fizioloģisko raksturu. Pieticību, protams, kompensē izteiktie piedāvājumi un sirreālais apgaismojums, kas liek aizmirst par lietu patiesajām aprisēm un reibina tāpat kā dūmu mākonis, ko izplata kafejnīcas un veikaliņi, kur pārdod ūdenspīpes, viagru un seksa aksesuārus. Kad ierodas klients, skatlogam priekšā tiek aizvilkts tumšsarkans aizkars. Dažreiz augšstāvos logs tiek pavērts, lai istabā ieplūstu mazliet svaigā gaisa un realitātes, un, ejot garām, var redzēt roku, kas uz mirkli parādās garāmgājēju skatienam un tad atkal nozūd mazās istabiņas mākslīgajā gaismā.

Sarkano lukturu iela ir tūristu atrakcija, kas ir viegli atrodama un atrodas aptuveni triju minūšu gājienā no dzelzceļa stacijas. Tā ievietota ceļvežos un iezīmēta kartēs. Seksa industrija visai veiksmīgi iekļaujas plašākā izklaides industrijas jomā, piesaistot patērētājus un apmierinot ziņkārīgos, kas bariņos klīst garām skatlogiem un krāsainajām izkārtnēm. Neuzkrītoši policisti novēro notiekošo un no pavērtajām iestāžu durvīm skan mūzika un balsu murdoņa. Prostitūcija, līdzīgi legalizētajai zāles smēķēšanai, ir kļuvusi par Amsterdamas raksturiezīmi un, iespējams, tai piedēvēta arī kāda kultūrvēsturiska vērtība pilsētas sejas savdabīguma saglabāšanai.

Uz to var palūkoties no dažādiem skatu punktiem, bet vientulībai un izmisumam, kas aprakstīts literatūrā un ko arī bez tās nav grūti iztēloties, šajā krāsu ielejā, šķiet, nav vietas.