"Es esmu bezvārda mauka. Es ļauju sevi izpist katram, kas to vēlas."
Patiesībā man nāvīgi patika Tava mūžīgi no rītiem aizsmakusī balss un tas kā Tu vienmēr pukstēji skatoties manī ar savām it kā tik aizvainotajām acīm, tā it kā visa pasule Tev šobrīd nodarītu pāri, kā atstātu aiz borta pirms brauciena uz Stoholmu, ka ir vēl ir pārāk agrs, vai tiešām jau jāceļas, ka es varētu arī šoreiz neaiziet uz skolu. Man tas patika, stundām gulšņāt, nedzīvot, bet būt vajadzīgai, mīļai un nedarīt neko, tikai norīt laiku.
Es aizsmēķēju cigareti un saku, ka Tu man nekad nepatiksi kā tas viss. Tapēc šodien es Tev tā skaiti iespļāvu sejā un lepna aizgāju. Nesaprotu par ko gan Tu vēl varētu pīkstēt, ja jau no paša sākuma biju pateikusi, ka tikai viss augstāk minētais var būt, vairāk nekas. Hahahahaha. Man nekad nekas nepietrūks, jo nav kam pietrūkt. Es mīlu sevi un eņģeļus. Skaidrs?! :]