Pēc visa sliktā vienmēr notiek kaut kas labs, vai ne? Ak, kas par mierinājumu!
Visi vienādi, histēriķi un scēnas. Steidzīgi vakari, sakari, pagalms drupās.

Nu ja, atraisījos.
Dzīvei pāri, maršs.
Skrienam bez elpas.
Lai citi lec pāri margām, mēs pat neatskatīsimies.
Tjip Pieklājīgās.

Smejieties, kungi un dāmas. Un aizmirstiet par visām nozīmītēm, kuras jums iecirstas pierēs, zem iekšām!

+

Es oficiāli aizeju no NElaimības. Aiztaisiet durvis un izmetiet ārā pa logu mēbeles, izspļaujiet siekalas, ja baidaties aizrīties, patēlējot vēl pēdējo reizi manus varoņus, paspēlējaties vēl, un tad... krītiet, krītiet, krītiet, manis šeit vairs nav.

muļķi
muļķi tie, kas ļauj aiziet neticot, kas necīnās un samierinās, kādi muļķi, kas asarām acīs vēl pēdējoreiz pieskaras, bet aiziet pavisam prom kā laiks neatgriezeniski un nepielūdzami aiziet, kādi nelabojami muļķi, kas ar kaut ko attaisnojas un meklē attaisnojumu sev, savai rīcībai, kaut tāda nav, tāda nekad nebūs, nekad, nekad, nekad! kad nav vairs cerības, kad NAV, vēl tad ir jākārpās ar nagiem pa zemi uz priekšu, kaut bez spēka ir jātic, kaut bez spēka. un noslēpt visu pasaules laiku, lai neredz, cik maz ir dots, lai laiks nepastāv, lai viņš atkāpjas, lai. lai iet pie velna visi tie, kas netic, kaut šovakar, tikai šovakar, jo zinu, ka rīt es arī vairs neticēšu, bet šovakar... šovakar nicināšu visus tos, kuri padodas un aiziet ar asarām acīs, kuri izvēlas vieglāko ceļu un necīnās, nicināšu. tāpat, kā rīt nicināšu sevi par to pašu. šovakar es nekaunēšos teikt, goda vārds, es nekaunēšos un teikšu, ka mīlestība ir tas, kas jāsargā, par kuru jācīnas, kurai nedrīkst ļaut vienkārši iziet pa durvīm. un lai ciniķi man lej virsū darvu un savu žulti, jo šovakar mani tas neskar. dzirdat? neskar.

rīt? rīt es būšu tāda pati kā viņi.