'Vakarnat sapnī mani kāds pameta un es paliku viena, ne tāda viena kā tas ir tagad, bet tāda, kas ir kaut ko ļoti sāpīgi zaudējusi.
Sapni precīzi neatceros. Ir palikušas tikai domas un sajūtas pēc pamošanās...
Ir cilvēki, par kuriem mēdz teikt, ka viņi tur rokās savu dzīvi, ir tās kungi, vada to, dod tai virzienu. Šajā sapnī manā varā nebija nekā, es neko nevadīju. Manas dzīves ass bija viņš, un bez viņa es griezos tukšumā. Pilnīgi sabrukt man neļāva gaidīšana. Es nemitējos gaidīt.
Man bija daudz kas jāiemācās, muļķīgas un vienkāršas lietas - iet vienai uz kino, piemēram, lūgt vienu vietu, lauzt ceļu starp cilvēkiem, kuri ir kopā, iespējami maz skatīties uz kopā sabāztām galvām, kopā sadotām rokām, pēc filmas iziet no zāles, ne ar vienu nedaloties iespaidos, sažņaugtu sirdi un sakniebtām lūpām mesties gājēju straumē.
Jāiemācās klāt galdu vienai personai, ēst, par spīti visam. Jāiemācās no rīta uzklāt gultu, kaut arī pēc dažām stundām, kad tur nekas nebūs noticis, vajadzēs to klāt naktij: jāmācās uzklāt savu gultas pusi.
Jāturās pretī kārdinājumam aprakties mājās, jāmācas vienai iet ciemos. Vajadzēs kāpt vienai mašīnā, kur nav neviena, kam pateikt: "Bija jauki!" vai - "Man nāk miegs, vai tev nenāk?"'