Titāna sirēnas.
Viņam bikšu labajā kabatā bija vadības pults, ar kuru viņš varēja piespiest savus biedrus pakļauties jebkurai pavēlei. Pults bija vienas pintes kabatas blašķes lielumā. Pults, tāpat kā kabatas blašķe, bija izliekta, lai piekļautos augumam. Boāzs to nēsāja ar ieliekto pusi pie ciskas.

Pultij bija sešas spiežamas un četras grozāmas pogas. Ar tām Boāzs varēja kontrolēt katru, kam galvā bija antena. Boāzs varēja likt šim katram izjust jebkāda stipruma sāpes – varēja likt viņam ieņemt miera stāju, dzirdēt marša bungas, soļot, apstāties, stāties ierindā, atstāt ierindu, salutēt, uzbrukt, atkāpties, skriet, rāpot, lekt...

Boāzam pašam galvā nebija antenas.

Tik brīva, cik vien pati vēlējās, – lūk, cik brīva bija Boāza griba.



Boāzs bija viens no Marsa armijas īstajiem pavēlniekiem. Viņš komandēja desmito daļu no tiem spēkiem, kam, sākoties uzbrukumam Zemei, vajadzēja iebrukt Amerikas Savienotajās Valstīs. Tālāk mitinājās vienības, kas gatavojās sakaut Krieviju, Šveici, Japānu, Austrāliju, Meksiku, Ķīnu, Nepālu, Urugvaju...

Cik Boāzam bija zināms, pavisam Marsa armijā bija astoņsimt īsto komandieru – un atklātībā neviens no tiem nebija pēc ranga augstāks par jaunāko seržantu. Visas armijas nominālo virspavēlnieku, ģenerāli Bordersu M. Pulsiferu, patiesībā ik brīdi kontrolēja viņa gaitnieks, kaprālis Berts Raits. Kaprālim Raitam, kā jau kārtīgam kalpotājam, vienmēr bija līdzi aspirīns pret ģenerāļa hroniskajām galvassāpēm.

Slepeno komandieru sistēmas priekšrocības bija acīm redzamas. Jebkurš dumpis Marsa armijā tiktu vērsts pret aplamajiem cilvēkiem. Un kara laikā ienaidnieki varētu iznīcināt visu marsiešu virsnieku korpusu, ne mazākajā mērā nevājinot pašu Marsa armiju.

– Septiņsimt deviņdesmit deviņi, – balsī noteica Boāzs, izlabodams pats savu domu par īsto komandieru skaitu. Viens no īstajiem komandieriem bija miris, to pie staba nožņaudza Onka. Nožņaugtais bija ierindnieks Stounijs Stīvensons, agrākais britu uzbrukuma korpusa īstais komandieris. Stouniju bija tik ļoti piesaistījusi Onkas cenšanās saprast, kas patiesībā notiek, ka viņš bija sācis neapzināti palīdzēt Onkam domāt.

Par to Stīvensonam nācās izciest briesmīgu sodu. Viņa galvā tika ievietota antena, un tā viņam lika kā kārtīgam karavīram aizsoļot pie staba – un tur sagaidīt galu no viņa paša protežē rokas.

Boāzs neļāva saviem biedriem atslābt no miera stājas – viņš lika tiem arvien trīsēt, neko nedomāt, neko neredzēt. Boāzs aizgāja pie Onkas gultas un atgūlās tajā, uzlikdams savas lielās, spīdīgās kurpes uz brūnās segas. Viņš salika rokas aiz galvas un uzlieca augumu kā loku.

– Āavvvv, – Boāzs izgrūda kaut ko vidēju starp žāvu un rūcienu. – Āavvvvvvv... jā, veči, jā, veči, – viņš teica, it nemaz nepiepūlēdams prātu. – Jā, veči, kas par velna būšanu, – viņš teica. Tā bija laiska, bezjēdzīga parunāšanās. Boāzu drusku garlaikoja viņa spēļu mantiņas. Viņam iešāvās prātā, ka varētu likt vīriem izkauties citam ar citu – taču sods par to, ja viņu pieķertu, būtu tāds pats, kādu jau bija saņēmis Stounijs Stīvensons.

– Āavvvv... veči, jā, ka es jums saku, – gurdi ņurdēja Boāzs.

– Sasodīts, veči, nudien, – viņš teica. – Man tas ir izdevies. Tas jums, veči, jāatzīst. Sakiet vien droši: vecajam Boāzam klājas baigi forši.

Viņš novēlās no gultas, piezemējās uz visām četrām un veikli kā pantera pielēca kājās. Viņš žilbinoši uzsmaidīja. Viņš darīja visu, ko spēja, lai izbaudītu lielisko situāciju, kādā viņš dzīvē bija nonācis. – Jā, puikas, jums ar’ nemaz neiet tik slikti, – viņš teica saviem sastingušajiem vienības biedriem. – Ja jums liekas, ka jums neiet, jums vajadzētu redzēt, kā mēs ņemam priekšā ģenerāļus. – Viņš tīksmīgi ieķiķinājās. – Aizvakar vakarā mēs, īstie komandieri, sākām strīdēties, kurš ģenerālis var visātrāk paskriet. Tad uzreiz, domāts darīts, visi divdesmit trīs ģenerāļi bija laukā no gultām, un mēs viņus plikām pakaļām nostādījām rindā kā sacīkšu zirgus, un tad mēs likām naudu, slēdzām derības, un tad likām šiem bizot tā, it kā pats nelabais dzītos viņus ķert. Ģenerālis Stouvers, jā, tas finišēja pirmais, un ģenerālis Harisons tūdaļ aiz viņa, un ģenerālis Mošers savukārt aiz Harisona. Otrā rītā visi šitās armijas ģenerāļi bija stīvi kā koki. Un neviens nevarēja atcerēties it neko, kas iepriekšējā vakarā noticis.

Boāzs atkal tīksmīgi ieķiķinājās un tad nolēma, ka viņa lieliskais stāvoklis izskatīsies vēl daudz labāk, ja viņš izturēsies nopietni – ja viņš parādīs, cik smaga nasta tā ir un cik pagodināts viņš jūtas par iespēju to nest. Viņš cienīgi pakāpās atpakaļ, aizāķēja īkšķus aiz jostas un sarauca pieri. – Jā, – viņš noteica, – tie nav nekādi joki. – Boāzs aizgāja pie Onkas, nostājās dažas collas atstatu un nopētīja viņu no galvas līdz kājām. – Onka, vecīt, – viņš teica, – es nemaz nevaru tev izstāstīt, cik daudz esmu domājis par tevi – kā es par tevi uztraucos, Onka.

Boāzs pašūpojās pirkstgalos. – Un tomēr tu mēģini visu izdibināt, ak tu viens! Zini, cik reižu tu esi likts slimnīcā uz tavas sasodītās atmiņas iztīrīšanu? Septiņas reizes, Onka! Zini, cik reizes parasti ir vajadzīgas, lai iztīrītu cilvēkam atmiņu? Viena. Saproti, Onka? Viena reize! – Boāzs noplikšķināja pirkstus Onkam zem deguna. – Un ar to pietiek, Onka. Viena reize, un cilvēks nekad vairs ne par ko neuztraucas. – Viņš izbrīnā pašūpoja galvu. – Tikai ne tu, Onka, tikai ne tu.

Onka nodrebēja.

– Vai es pārāk ilgi lieku tev stāvēt miera stājā, Onka? – apjautājās Boāzs. Viņš sakoda zobus. Dažkārt viņu pārņēma nepārvarama vēlēšanās pamocīt Onku.

Vienkārt, Onkam savulaik uz Zemes bija viss, un Boāzam nebija nekā.

Otrkārt, Boāzs bija neciešami atkarīgs no Onkas – pareizāk sakot, būs, kad viņi nonāks uz Zemes. Kad Boāzs tika savervēts, viņš bija nieka četrpadsmit gadus vecs bārenis – un viņam nebija ne mazākās nojausmas, kā uz Zemes iespējams izklaidēties.

Viņš cerēja, ka Onka viņam parādīs.

– Tu gribi zināt, kas tu esi – no kurienes tu esi cēlies – kas tu biji? – Boāzs jautāja Onkam. Onka joprojām stāvēja miera stājā, neko nedomādams, viņš nekādi nespētu izmantot Boāza sniegto informāciju. Šā vai tā Boāzs jau nerunāja, lai Onkam kaut ko sniegtu. Viņš tikai uzmundrināja sevi ar domu, kāds čoms viņam būs blakus, kad viņi nonāks uz Zemes.

– Jā, vecīt, – sacīja Boāzs, nīgri vērdamies Onkā, – tu esi viens no lielākajiem veiksminiekiem, kādi jelkad bijuši. Uz Zemes, vecīt, tu biji Ķēniņš!

Boāzam zināmā informācija par Onku bija tikai nožēlojamas druskas, un šādas druskas bija lielākā daļa uz Marsa pieejamās informācijas. Turklāt viņš nemaz īsti nezināja šo drusku izcelsmi. Viņš bija tās uzlasījis no armijas dzīves kopējā trokšņu fona.

Viņš bija pārāk labs karavīrs, lai staigātu apkārt, izprašņādams citus, mēģinot noapaļot savas zināšanas.

Karavīra zināšanām nebija paredzēts tikt noapaļotām.

Tā ka patiesībā Boāzs par Onku zināja vienīgi to, ka viņš bijis varen liels veiksminieks. Pārējais bija tikai viņa iedomas.

– Saproties, – sacīja Boāzs, – nebija tak nekā, ko tu nevarētu dabūt, nekā, ko tu nevarētu darīt, nevienas vietas, uz kurieni tu nevarētu doties!

Un, uzsvērdams, cik nepārspējami lielisks uz Zemes būtu Onkas liktenis, viņš neviļus pauda dziļas bažas par ko citu – savu māņticīgo pārliecību, ka viņu pašu uz Zemes gaida nepārspējamas nedienas.

Patlaban Boāzs lika lietā divus maģiskos vārdus, kas šķita raksturojam vislielāko laimi, kāda vien cilvēkam uz Zemes iespējama: Holivudas naktsklubi. Viņš nekad nebija bijis ne Holivudā, ne naktsklubā.

– Vecīt, – viņš teica, – tu tak dienām un naktīm staigāji no viena Holivudas naktskluba uz otru... Jā, vecīt, – viņš klāstīja neko nesaprotošajam Onkam, – tev bija viss, kas vajadzīgs, lai uz Zemes padzīvotu riktīgi zaļi, un tu arī zināji, kā to darīt... Vecīt, – Boāzs turpināja, mēģinādams apslēpt savu alku nožēlojamo bezveidīgumu, – mēs iesim uz riktīgi foršām vietām un pasūtīsim visu to labāko, un apgrozīsimies un pļāpāsim ar riktīgi foršiem cilvēkiem, un vispār viss būs uz ef-ef, vienkārši super. – Boāzs satvēra Onkas plecu, sapurināja viņu. – Čomi – mēs tak esam čomi. Jā... mēs būsim slavens pāris – visur iesim, visu ko darīsim. “Re, kur nāk vecais, labais Onka un viņa čoms Boāzs!” – sacīja Boāzs, cerēdams, ka tieši tā zemieši izteiksies pēc tam, kad būs iekaroti. – “Re, kur viņi iet, laimīgi kā putniņi!” – Viņš tīksmīgi ieķiķinājās, iztēlodamies laimīgo, putnveidīgo pāri.

Viņa smaids apdzisa.

Viņa smaidi vienmēr apdzisa ātri. Dziļi sirdī Boāzs bija nobijies līdz nāvei. Viņš baidījās līdz nāvei, ka varētu zaudēt darbu. Boāzam nekad nebija tapis skaidrs, kā viņš vispār šo izcili privileģēto darbu bija dabūjis. Viņš pat nezināja, kas viņu iekārtojis šajā lieliskajā robā.

Boāzs pat nezināja, kas komandē īstos komandierus.

Viņš nekad nebija saņēmis nevienu pavēli – ne no viena, kas būtu par īstajiem komandieriem augstākā rangā. Tāpat kā visi citi īstie komandieri, Boāzs savas darbības balstīja uz sarunās noklausītiem niekiem – uz tenkām, kas cirkulēja īsto komandieru starpā.

Vēlu vakaros sapulcēdamies, īstie komandieri dzēra alu, grauza krekerus un sieru un stāstīja cits citam, ko kurš padzirdējis.

Kāds, piemēram, ieteicās, ka noliktavas esot pilnas ar drazām, un kāds cits, ka karavīru džiudžitsa treniņos patiesībā esot vēlams, ka viņi jūt sāpes un traki saniknojas, un vēl kāds, ka ierindnieki nožēlojami pavirši sienot savus kājautus. Arī Boāzs dalījās šādās zināšanu druskās, ne nieka nezinādams par to izcelsmi, – un savu rīcību viņš balstīja uz šīm druskām.

Arī tas, ka nāvessodu Stounijam Stīvensonam vajadzētu izpildīt Onkam, tapa zināms šādi. Tas pēkšņi kļuva par sarunas priekšmetu.

Un īstie komandieri pēkšņi lika Stouniju Stīvensonu arestēt.

Patlaban Boāzs apčamdīja kabatā savu vadības pulti, bet podziņas neaiztika. Viņš ieņēma savu vietu starp paša kontrolētajiem vīriem, brīvprātīgi nostājās miera stājā, nospieda podziņu un, biedriem atslābstot, atslāba arī pats.

Viņam trakoti gribējās iedzert. Turklāt viņam bija tiesības saņemt grādīgos dzērienus, kad vien viņš vēlējās. Neierobežoti visu veidu dzērienu krājumi īstajiem komandieriem tika regulāri piegādāti no Zemes. Arī virsnieki varēja dabūt dzeramos, cik tik lien, taču labās mantas nebija viņiem domātas. Virsniekiem nācās iztikt ar indīgi zaļu dziru, kuru dzina turpat uz Marsa no raudzētiem ķērpjiem.

Taču Boāzs nekad nedzēra. Viens viņa nedzeršanas iemesls bija bailes zaudēt spēju pildīt karavīra pienākumus. Otrs nedzeršanas iemesls bija bailes, ka viņš varētu aizmirsties un piedāvāt iedzert kādam no ierindniekiem.

Par ierindnieku cienāšanu ar alkoholu īstajiem komandieriem draudēja nāvessods.

– Jā, Kungs... – bilda Boāzs, pievienodams savu balsi atslābušo kareivju murdoņai.

Pēc desmit minūtēm seržants Brekmens izsludināja atpūtas laiku, kurā visiem pienācās iet ārā un spēlēt vācu betbolu, Marsa armijas galveno sporta veidu.

Onka aizlavījās projām.

Onka devās uz kazarmu nr. 12 meklēt vēstuli zem zilā akmens – vēstuli, par kuru viņam bija teicis viņa rudmatainais upuris.

Šajā sektorā kazarmas bija tukšas.

Kārts galā karoga vietā plīvoja vien tukšs gaiss.

Tukšajās kazarmās kādreiz mitinājās Marsa Impēriskais desantnieku bataljons. Desantnieki bija pirms mēneša klusi nozuduši nakts melnumā. Viņi bija aizbraukuši savos kosmoskuģos, melni aizklātām sejām, identifikācijas birkām nosietām, lai negrabētu... Viņu ceļamērķis bija slepens.

Marsa Impēriskie desantnieki lieliski prata nogalināt sargkareivjus, nožņaudzot tos ar klavieru stīgām.

Viņu slepenais mērķis bija zemiešu mēness. Viņi grasījās tur uzsākt karu.

Lielu zilu akmeni Onka atrada blakus divpadsmitās kazarmas kurinātavai. Šis akmens bija tirkīzs. Tirkīzi ir bieži sastopami uz Marsa. Onkas atrastais tirkīzs bija pēdu plata grīdas plāksnīte.

Onka paskatījās zem tās. Viņš tur ieraudzīja alumīnija cilindru ar skrūvējamu vāciņu. Cilindrā atradās ļoti gara, ar zīmuli rakstīta vēstule.

Onka nezināja, kas to rakstījis. Minēt arī nebija sevišķi lielu iespēju, jo viņš zināja tikai trīs cilvēku vārdus – seržants Brekmens, Boāzs un Onka.

Onka iegāja kurinātavā un aizvēra durvis.

Viņš bija satraukts, lai gan nezināja, kāpēc. Viņš sāka lasīt noputējušā loga mestajā gaismā.

“Dārgais Onka!” – tā sākās vēstule.



Dārgais Onka! – sākās vēstule. – Dievs zina, nekas liels tas nebūs, tomēr šeit ir tas, ko es skaidri zinu, un beigās Tu atradīsi virkni jautājumu, uz kuriem Tev noteikti vajadzētu mēģināt rast atbildes. Tie ir svarīgi jautājumi. Es par tiem esmu domājis vairāk nekā par tiem, kuru atbildes es jau zinu. Pirmais, ko es skaidri zinu: 1) Ja jautājumi ir nesakarīgi, arī atbildes būs nesakarīgas.



Visas lietas, ko rakstītājs zināja skaidri, bija numurētas, it kā lai uzsvērtu, cik sāpīga un pakāpeniska ir šī noskaidrošanas spēle. Pavisam rakstītājs skaidri zināja simt piecdesmit astoņas lietas. Agrāk to bija simt astoņdesmit piecas, bet divdesmit septiņas bija izsvītrotas.

Otrā bija šāda: 2) Es esmu tāds, ko sauc par dzīvu.

Trešā bija: 3) Es atrodos vietā, ko sauc par Marsu.

Ceturtā bija: 4) Es esmu daļa no tā, ko sauc par armiju.

Piektā bija: 5) Armija plāno nogalināt citus par dzīviem sauktos vietā, ko sauc par Zemi.

No pirmā līdz astoņdesmit pirmajam punktam izsvītrots nebija neviens. Un, virzoties no pirmā uz astoņdesmit pirmo, rakstītājs pievērsās aizvien smalkākiem jautājumiem, un kļūmes gadījās biežāk.

Boāzu rakstītājs izskaidroja un nolika pie vietas visai agrā spēles stadijā.

46) Onka, uzmanies no Boāza! Viņš nav tas, par ko uzdodas.

47) Boāzam labajā kabatā ir kaut kas, ar ko viņš izraisa galvassāpes tiem cilvēkiem, kuri dara kaut ko, kas Boāzam nepatīk.

48) Arī dažiem citiem ir mantas, kas var pārējiem izraisīt galvassāpes. Pēc izskata nevar noteikt, kam tādas ir, tāpēc esi laipns pret visiem.

71) Onka, vecais draugs... Gandrīz viss, ko es skaidri zinu, ir izzināts, pārvarot antenas radītās sāpes, – tā bija rakstīts vēstulē Onkam. – Ikreiz, kad es pagriežu galvu un skatos uz kaut ko, un uznāk sāpes, es šā vai tā turpinu skatīties, jo zinu, ka ieraudzīšu kaut ko, ko man nav atļauts redzēt. Ikreiz, kad es uzdodu jautājumu un uznāk sāpes, es saprotu, ka esmu uzdevis īsti trāpīgu jautājumu. Tad es sadalu šo jautājumu mazos gabaliņos un uzdodu jautājumu pa gabaliņiem. Saņēmis atbildes uz gabaliņiem, es tās salieku kopā un dabonu atbildi uz lielo jautājumu.

72) Jo lielākas sāpes ievingrinos izturēt, jo vairāk es uzzinu. Pašlaik Tu baidies no bailēm, Onka, bet Tu neko neuzzināsi, ja neizaicināsi sāpes. Un, jo vairāk Tu uzzināsi, jo labprātāk izturēsi šīs sāpes.

Onka tukšās kazarmas kurinātavā uz brīdi nolika vēstuli. Viņam nāca raudiens par to, cik ļoti un cik aplami varonīgais rakstītājs bija uzticējies Onkam. Onka zināja, ka viņš nespētu izturēt pat ne mazu daļiņu to sāpju, ko bija pārcietis rakstītājs, – viņš nekādi nespētu tik ļoti iemīlēt zināšanas.

Šaušalīgs bija pat tas sāpju kodiena paraudziņš, ko viņam nodemonstrēja slimnīcā. Patlaban viņš tvēra gaisu kā upmalā mirstoša zivs, atcerēdamies briesmīgās sāpes, ko kazarmā viņam bija sagādājis Boāzs. Viņš drīzāk bija gatavs mirt, nekā riskēt vēlreiz piedzīvot ko tādu.

Viņam acīs sariesās asaras.

Ja viņš būtu mēģinājis runāt, viņam nāktos šņukstēt.

Nabaga Onka negribēja vairs nevienu aizkaitināt. Lai kādu informāciju viņš gūtu no vēstules – informāciju, ko sagādājusi cita cilvēka varonība, – viņš to izmantos, lai izvairītos no jaunām sāpēm.

Onka prātoja, vai ir tādi cilvēki, kas spēj izturēt vairāk sāpju nekā citi. Viņš nosprieda, ka laikam ir gan. Viņš, sevi žēlodams, sprieda, ka pats šajā ziņā ir pārmērīgi jūtīgs. It nemaz nevēlēdams rakstītājam ļaunu, Onka gribēja, lai arī rakstītājam kaut vienu reizi nāktos izjust sāpes tā, kā tās izjuta viņš – Onka.

Tad varbūt rakstītājs sāks rakstīt vēstules kādam citam.

Onka nekādi nevarēja novērtēt vēstulē ietvertās informācijas kvalitāti. Viņš to uzņēma alkaini, nekritiski. Un, uzņemdams to, Onka guva dzīves izpratni, kas bija vienāda ar rakstītāja dzīves izpratni. Onka rītin aprija šo filosofiju.

Un pa vidu filosofijai bija iejauktas baumas, vēsture, astronomija, bioloģija, teoloģija, ģeogrāfija, psiholoģija, medicīna – un pat viens īsais stāsts.

Daži nejauši izvēlēti paraugi:

Baumas: 22) Ģenerālis Borderss visu laiku ir piedzēries. Viņš ir tik piedzēries, ka nespēj pat sasiet savas kurpju šņores, tāpēc tās visu laiku paliek sasietas. Virsnieki ir tikpat apjukuši un nelaimīgi kā citi. Tu arī agrāk biji virsnieks, Onka, Tev bija savs bataljons.

Vēsture: 26) Ikviens ir uz Marsu atlidojis no Zemes. Viņi domāja, ka uz Marsa viņiem klāsies labāk. Neviens nevar atcerēties, kas uz Zemes bija tik slikts.

Astronomija: 11) Viss, kas ir debesīs, vienreiz dienā apgriežas apkārt Marsam.

Bioloģija: 58) Jauni cilvēki rodas no sievietes, kad vīrietis ar sievieti ir gulējis kopā. Uz Marsa jauni cilvēki nerodas tikpat kā nemaz, jo vīrieši un sievietes guļ dažādās vietās.

Teoloģija: 15) Kāds ir visu radījis – kaut kāda iemesla dēļ.

Ģeogrāfija: 16) Marss ir apaļš. Vienīgo lielo pilsētu uz Marsa sauc Foibe. Neviens nezina, kāpēc to sauc par Foibi.

Psiholoģija: 103) Onka, truliķu lielākā nelaime ir tā, ka viņi ir pārāk truli, lai noticētu, ka vispār ir iespējams būt gudram.

Medicīna: 73) Kad šajā vietā, ko sauc par Marsu, tiek iztīrīta cilvēka atmiņa, tā patiesībā netiek iztīrīta pavisam. Varētu teikt, ka iztīra tikai vidu. Stūros vēl daudz kas paliek pāri. Stāsta, ka dažiem ir mēģināts iztīrīt pilnīgi visu. Nabadziņi, kam tas nodarīts, nav mācējuši ne staigāt, ne runāt, vispār neko. Vienīgais, ko ar viņiem varēja iesākt, bija – iemācīt iet uz tualeti, iemācīt tūkstoti vienkāršāko valodas vārdu un norīkot darbā armijas vai kādas rūpnīcas sabiedrisko attiecību nodaļā.

Īsais stāsts: 89) Onka, Tavs labākais draugs ir Stounijs Stīvensons. Stounijs ir drukns, dzīvespriecīgs, spēcīgs vīrs, un viņš katru dienu izdzer pudeli viskija. Stounijam galvā nav antenas, un viņš var atcerēties visu, kas ar viņu jelkad noticis. Viņš izliekas par izlūkvienības kareivi, bet patiesībā ir viens no īstajiem komandieriem. Viņa rācijas kontrolē ir kājnieku triecienrota, kam paredzēts uzbrukt kādai vietai uz Zemes, ko sauc par Angliju. Stounijs pats ir no Anglijas. Marsa armija Stounijam ļoti patīk tāpēc, ka tajā ir ļoti daudz smieklīga. Stounijs visu laiku smejas. Padzirdējis, kāds Tu esi savādnieks, Onka, viņš atnāca uz Tavu kazarmu paskatīties uz Tevi. Viņš izlikās, ka ir Tavs draugs, lai varētu paklausīties, kā Tu runā. Pēc kāda laika, Onka, Tu sāki viņam uzticēties un izstāstīji viņam dažas no savām slepenajām teorijām par to, kā saprotama dzīve uz Marsa. Stounijs mēģināja smieties, bet tad aptvēra, ka Tu biji izdibinājis dažas lietas, par kurām viņš pats neko nezināja. Viņš nespēja tikt tam pāri, jo viņam taču pienācās zināt visu, un Tev nebija paredzēts zināt neko. Un tad Tu pateici Stounijam, ka gribi zināt atbildes uz daudziem lieliem jautājumiem, un Stounijs zināja atbildes tikai uz kādu pusi no tiem. Stounijs atgriezās savā kazarmā, un jautājumi, uz kuriem viņš nezināja atbildes, visu laiku malās viņam galvā. Viņš tonakt nevarēja aizmigt, kaut arī dzēra vienā dzeršanā. Viņš sāka aptvert, ka viņu kāds izmanto un viņam nav ne jausmas, kas tieši. Viņš pat nezināja, kāpēc uz Marsa vispār vajadzīga armija. Viņš pat nezināja, kāpēc Marss gribēja uzbrukt Zemei. Un, jo vairāk par Zemi viņš atcerējās, jo skaidrāk saprata, ka Marsa armijai nav lielākas izredzes kā sniega pikai ellē. Liels uzbrukums Zemei būtu vistīrākā pašnāvība. Viņš prātoja, ar ko lai par to parunā, un nebija neviena cita – tikai Tu, Onka. Tad nu Stounijs kādu stundu pirms saullēkta zvārodamies piecēlās no gultas un ielavījās Tavā kazarmā, Onka, un pamodināja Tevi. Viņš Tev izstāstīja visu, ko zināja par Marsu. Un viņš teica, ka turpmāk Tev sacīs katru draņķa sīkumu, ko vien uzzinās, un Tev būs jāstāsta viņam katrs draņķa sīkums, ko uzzināsi Tu. Un laiku pa laikam jūs kopā kaut kur nolīdīsiet un mēģināsiet stiķēt to bildi kopā. Un viņš iedeva Tev viskija pudeli. Un jūs abi no tās dzērāt, un Stounijs teica, ka, sasodīts, Tu esi viņa labākais draugs. Viņš teica, ka Tu esi vienīgais draugs, kas viņam vispār uz Marsa jelkad bijis, kaut arī viņš visu laiku smejas, un viņš sāka raudāt un gandrīz pamodināja visus apkārtējos. Viņš piekodināja Tev uzmanīties no Boāza, pēc tam atgriezās savā kazarmā un dusēja saldi kā mazs bērns.



Sākot no šā īsā stāsta, vēstule bija pierādījums, cik efektīva bijusi Stounija Stīvensona un Onkas slepenā izlūkvienība. No šā punkta nepārprotami noskaidrotie jautājumi vēstulē gandrīz vienmēr sākās ar šādām frāzēm: Stounijs saka... vai: Tu noskaidroji, ka... vai: Stounijs Tev teica, ka... vai: Tu pateici Stounijam, ka... vai: Kādu vakaru Tu ar Stouniju šautuvē baigi piemeties, un jūs, trakie žūpas, secinājāt, ka...

Vissvarīgākais abu trako žūpu secinājums bija tāds, ka patiesībā itin visu uz Marsa komandēja drukns, sirsnīgs, smaidīgs, mūžam jodelējošs vīrs, kam vienmēr bija līdzi liels suns. Vēstulē Onkam tapa pausts, ka šis vīrs ar suni Marsa armijas īsto komandieru slepenajās sapulcēs uzradās ik pēc apmēram simt dienām.

Vēstulē nebija teikts – jo rakstītājs to nemaz nezināja –, ka šis vīrs bija Vinstons Nailss Ramfurds un kosmiskais suns – Kazaks. Turklāt par viņu vizītēm uz Marsa nevarēja teikt “apmēram”. Hronosinklastiskais infundibuls noteica, ka Ramfurda un Kazaka ierašanos varēja paredzēt tikpat precīzi kā Haleja komētu. Viņi parādījās uz Marsa ik pēc simt vienpadsmit dienām.

Vēstulē Onkam bija rakstīts: 155) Kā stāsta Stounijs, šis ducīgais zellis un viņa suns uzrodas sapulcēs un vienkārši pārmāc visus. Viņš visus tā apbur, ka uz sapulces beigām visi jau cenšas domāt tieši tāpat, kā domā viņš. Ikkatra ideja, kas te kādam rodas, nāk no viņa. Viņš tikai smaida un smaida, un jodelē un jodelē tai savā jocīgajā balsī, un piepilda visus ar jaunām idejām. Un pēc tam visi sapulcē dalās cits ar citu šajās idejās, it kā paši būtu tās izdomājuši. Viņš ir vai traks uz vācu betbolu. Neviens nezina, kā viņu sauc. Ja kāds viņam to jautā, viņš tikai smejas. Parasti viņam mugurā ir Gaisa Desanta uniforma, taču gaisa desantnieku īstie komandieri apzvēr, ka viņu redzējuši ir tikai šajās slepenajās sapulcēs.



156) Onka, vecīt, bija rakstīts vēstulē Onkam, katru reizi, kad Tu un Stounijs uzzināsiet ko jaunu, pieraksti to šajā vēstulē. Glabā šo vēstuli drošā vietā. Un katru reizi, kad mainīsi paslēptuvi, noteikti pasaki Stounijam, kur vēstule atrodama. Tādējādi, pat ja Tevi ieliks slimnīcā uz atmiņas tīrīšanu, Stounijs pēc tam varēs Tev pateikt, kurp iet, lai atmiņu atkal uzpildītu.

157) Onka... Zini, kāpēc Tu vispār kusties uz priekšu? Tu kusties uz priekšu tāpēc, ka Tev ir draudzene un bērns. Gandrīz nevienam uz Marsa nav ne viena, ne otra. Tavu draudzeni sauc Bī. Viņa ir Šlīmaņa elpošanas skolas instruktore Foibē. Tavu dēlu sauc Hrono. Viņš dzīvo Foibes sākumskolas internātā. Kā stāsta Stounijs Stīvensons, Hrono ir skolas labākais vācu betbola spēlētājs. Bī un Hrono, tāpat kā pārējie uz Marsa, ir iemācījušies ar visu tikt galā vieni paši. Viņi neilgojas pēc Tevis. Viņi nekad nedomā par Tevi. Taču Tev ir jāpierāda viņiem, ka Tu esi viņiem vajadzīgs vairāk par visu citu.

158) Onka, ak Tu, trakais kuņasdēls, kā es Tevi mīlu! Tu esi puika uz goda, nudien. Kad Tu būsi sapulcējis savu ģimenīti, nosper kādu kosmoskuģi un laidies projām uz kādu mierīgu un skaistu vietu, kur nebūs visu laiku jārij ripas, lai paliktu dzīvs. Paņem līdzi Stouniju. Un, kad būsiet iekārtojušies jaunajā dzīvē, nežēlojiet laiku, mēģinot noskaidrot, kāpēc tas, kurš visu ir radījis, to vispār darīja.



Tagad Onkam bija jāizlasa vairs tikai paraksts.

Paraksts bija uz atsevišķas lapas.

Vēl neuzšķīris lapu ar parakstu, Onka mēģināja iztēloties rakstītāja izskatu un raksturu. Rakstītājs bija bezbailīgs. Rakstītājs tik ļoti mīlēja patiesību, ka bija gatavs ļauties jebkādām sāpēm, lai tikai varētu papildināt savu patiesības krātuvi. Viņš bija pārāks par Onku un Stouniju. Ar mīļumu sirdī viņš, viegli uzjautrināts, pa gabalu vēroja un pierakstīja Onkas un Stounija pretvalstiskās darbības.

Onka iztēlojās rakstītāju kā brīnišķīgu sirmgalvi ar baltu bārdu un kalēja augumu.

Onka pāršķīra lapu un izlasīja parakstu.

Palikdams uzticīgi Tavs, – šāda sirsnīga frāze bija virs paraksta.

Pats paraksts aizpildīja gandrīz visu lappusi. Tie bija četri drukāti burti, sešas collas augsti. Burti bija vilkti neveikli, bet ar klekšainu bērnudārznieka centību.

Lūk, kāds bija paraksts:



ONKA



Tas bija Onkas paraksts.

Onka bija tas varonis, kas uzrakstījis vēstuli.

Onka bija rakstījis vēstuli pats sev, pirms viņam tika iztīrīta atmiņa. Tā bija daiļliteratūra šā vārda labākajā nozīmē, jo darīja Onku drosmīgu, vērīgu un slepeni brīvu. Ļoti grūtos laikos tā darīja viņu par varoni sevis paša acīs.

Onka nezināja, ka vīrs, ko viņš nogalināja pie staba, bija Stounijs Stīvensons. Ja viņš to būtu zinājis, viņš varbūt pat izdarītu pašnāvību. Taču Liktenis uz daudziem gadiem aiztaupīja viņam šo briesmīgo faktu.



Kad Onka atgriezās savā kazarmā, tajā ar griezīgu troksni tika asinātas mačetes un durkļi. Ikviens trina kādu asmeni.

Un visās sejās bija sevišķi dīvaini aunu smaidi. Šie smaidi pauda par auniem, kas attiecīgos apstākļos labprāt ķertos pie slepkavošanas.

Tikko bija saņemta pavēle, ka pulkam maksimālā ātrumā jāsagatavojas kāpšanai kosmoskuģos.

Bija sācies karš ar Zemi.

Kaujas avangards – Marsa Impēriskie desantnieki – jau bija iznīcinājuši zemiešu iekārtas uz zemiešu Mēness. Desantnieku raķešu baterijas, šaudamas no Mēness, jau lika visām lielākajām pilsētām izbaudīt Elles priekšnojautas.

Un kā muzikālu pavadījumu Elles izbaudīšanai marsiešu radio raidīja uz Zemi šādu šaušalīgu džinglu:



Baltais, melnais, dzeltenais – padodies vai mirsti!

Baltais, melnais, dzeltenais – padodies vai mirsti!