leda

Ha! Esmu ritīgi daudzu naudiņu īpašniece – 7000 gab. :) Žēl gan tikai, ka tie nav latiņi, bet krievu naudiņas.

Tūlīt dodos kravāt somas. Mazliet sākas panika, jo šķiet neesmu apdomājusi, ko man vispār vajag līdzi, bet jau pēc trim stundām man jābūt autoostā, lai sagaidītu autobusu, kurš līdz rītdienai mani nogādās Maskavā. Vispār jocīga sajūta. Tūlīt dodos prom, bet šoreiz neesmu „grupas vadītāja”. Man tika sagādāta vīza, biļetes un pat apmēram sarunāts, kur palikšu pa nakti. Smalki. Es tikai iepīkstējos, ka Krievijas ceļojuma laikā gribētu nokļūt arī Piķerā. Piķers ieplānots atpakaļceļā. Feini.

Pa īsto grūti kaut ko parakstīt, jo zinu, ka jākravājas..
Ok, tad nu arī jožu kravāties.. :)

Pirms mirkļa izlasīju sev adresētu klasesbiedra vēstuli un atsēdos. Bāc, tik atklātu un tik.. tā, ka es pat iedomāties neko tādu nevarētu, jo skolas laikā mūsu attiecības bija raksturojamas ar banālo vārdu savienojumu „draudzīgas klasesbiedru attiecības”. Nekā savādāk tās raksturot nevaru. Katrā ziņā nav nekā tāda ko varētu nosaukt kādā „īpašajā” vārdā, nav nekā tāda ko pēc skolas gadiem atstāstīt draugiem sākot ar tekstu: „Jā, un tad mēs kopā ar viņu...”. Arī pēc skolas esam tikušies tikai pāris reizes, pie tam tikai klases kopīgajos, bezpersoniskajos pasākumos. Aizvakar viņu satiku uz ielas. Pāris minūtes parunājāmies un devāmies katrs uz savu pusi. Ne pirmo, ne pēdējo reizi tā gadījies, taču vakar manā pastkastē nonāk vēstule, kurā viņš raksta, cik žēl, ka es jau drīz braucu prom uz tik ilgu laiku, jo viņš esot sapratis, ka tieši ar mani gribētu būt kopā.

Es nesaprotu. Vai es tā pēkšņi varētu kādam atzīties? Un, ja varētu, kam būtu ar mani jānotiek? Vai man būtu jāsajūk prātā? Vai jākļūst par rozā briļļu īpašnieci. Nē, es nesaprotu, nu bāc, pat, ja es galīgi kāda dēļ nojūgtos, es laika nekad, nekad nesacerētu tādu vēstuli. Tik tiešu, ka jau brutālu. Velns, un varbūt tā ir mana kļūda? Varbūt es tā kūļājos un ņemos un tāpēc.. nē, neko.. man ir labi. Man patiešām IR labi. Vai arī es sev tikai cenšos to iegalvot?

Jā un vēl.. vai tāda pēkšņa atzīšanās ir vājuma pazīme? Vai gluži pretēji, jo es godavārds tā nekad nevarētu izdarīt. Un vispār, kam jānotiek, lai pēc gandrīz četru gadu neredzēšanās kaut ko tādu cilvēks otram pateiktu?

Un atkal. Sēžu pie datora. Blenžu monitorā, domāju. Ko atbildēt? Laikam neko. Pagaiām.

Es esmu kašķīga, bet vajag būt agresīvai. Tā man vismaz saka. Nez, grūti jau mainīties, tāpēc nesolīšu, ka to darīšu. Drīzāk solu, ka to nedarīšu, jo man ir draugi, kuri mani saprot un kuriem nav vienalga, bet pārējie.. fuck them, jo es taču esmu 62% bitch! :P

Un vispār, vai man sevi jāizgriež uz otru pusi, lai visiem viss būtu skaidrs? Nu, notiek ar mani viss savādāk un uztveru es lietas savādāk, bet tāpēc es esmu es un nevis tu vai šablons pēc kura var griezt kartona cilvēciņus vienu par otru līdzīgākus.

Bijušais atsūta vēstuli ar atvainošanos. Saraustītu, saldu vēstuli. Lūdz piedot lietas, kuras nodarītas sen, pirms diviem gadiem. Šķiet, man vajadzētu atbildēt, tikai jau kuro reizi skatos uz vēstuli pastkastē, un pat nenokļuvusi līdz opcijai 'reply', aizveru to ciet. Nezinu, man nav vairs ko teikt. Nekādu emociju. Ne vairs sāpju, cerību, ne prieka, ne atvieglojuma, ne ārišķīgas vēlmes teikt „zinu, ka man iet labāk nekā tev” pat tad ja tā varbūt nav. Jau sen dzīvoju dzīvi, pēc kuras raudot, sevi žēlojot un sev pārmetot ilgojos tik neciešami ilgu laiku. Dzīvi, kurā esmu brīva no ikdienas domām un atmiņām.

 

Ja vien tagad manā pastkastē negulētu tā sasodītā vēstule. Varbūt jānosūta ziņa: „Atvainošanās pieņemta! Paldies, ka izvēlējāties šo e-pastkasti. Lai Jums veiksmīga diena”. 

Vai vabūt man jābūt jaukai, saprotošai un smaidot jānodudina: „Viss kārtībā, draudziņ, kas bijis, bijis.”   

Ir kāda lieta, kas mani nomāc cibas dienasgrāmatās. Nē, es teiktu, man riebjas, ka raksta par tām, ka analizē tās, melo par tām - sev citiem, da jebkam, ar vienu vienīgu mērķi - pievērst uzmanību. ^#$%!$@!!!! Vēl vienu tādu ierakstu kādam šodien pamanīšu, godavārds, kaut ko pretīgu ie....šu. Es zinu, esmu pretīga. Varētu gan būt vēl pretīgāka, pasakot tieši par ko te murgoju, bet vēl mazliet vieta iecietības oranžajā olu trauciņā ir. Tieši tik, lai paklusētu, lai neaizvainotu kādu, lai nesabojātu attiecības (te gan es pasmīnu, bet ok).
Nu, ja - šodien es nevaldu pār savām dusmām. Nav jau tā bieži, tāpēc sor.. ne no sirds gan, bet tik un tā SOR.

1) Šorīt pamodos un ieraudzīju, ka uz pieres ir uzmetušās pumpas, bet no muguras sāk lobīties pārsauļotā āda.
2) Plānoju sagriezt un sacūkāt skaisto kleitu. Tik nav neviena, kurš uzņemtos to praktiski izdarīt līdz rītdienai.

Izlaidums rullē!..
.. un sāk mani satraukt..

Šobrīd rakstu cildinošu vēstuli par to, cik super-duper-mega-turbo forša esmu.

Brīžiem gan pašai pietrūkst ticības tam, ko rakstu, un šķērmi sametās ap dūšu no salduma, jo patiesībā jau rakstu, lai sevi iesmērētu kaut kādai vēl nezināmai ģimenei otrpus dīķa. Brīžiem vienkārši gribas uzrakstīt: „Lūdzu pieņemiet mani un nemokiet ar šiem dumjajiem sevi cildinošajiem tekstiem. Es tiem ticu tikai mazliet, bet jums vajadzētu ticēt vēl mazāk.”    

Un vispār, kopš atmetu darbu jūtu, ka mana dzīve kļūst aizvien interesantāka!

Pirmkārt: tuvojoties izlaidumam intensīvi sāk lūzt nagi un dažādās uz ķermeņa redzamās un ne tik redzamās vietās parādīties pušumi. Intereses pēc saskatīju – šobrīd deviņi, bet līdz izlaidumam vēl 3 dienas tā, ka varu vēl rezultātu uzlabot. Un pat, ja nesanāks, man šķiet es jau tagad pretendēju uz šā gada seksīgākās bakalaura grāda ieguvējas titulu, jo saskaņā ar dzimumu vienlīdzības principu rētām vajadzētu rotāt ne tikai vīrieti, bet arī.. nu jā, mani.

 

Otrkārt: sāku satraukties par to, ko vilkšu mugurā. Nē, nu principā es par to nesatraucos, jo man pasākums tā kā vairāk vienaldzīgs, nekā nevienaldzīgs. Līdz ar to, biju ieplānojusi ģeniālu štelli – naudu izdot par kaut kādiem izlaiduma kankariem negribas, tāpēc iešu smukajā kleitā, kurā rotājos draudzenes kāzās pagājušajā vasarā. Taču tagad sāku domāt, tā kleita ir PĀRĀK šika tādam (jau iepriekš atvainojos) sūda pasākumam. Līdz ar to, tas nozīmē man vajag kādu citu štāti. Bet nu kur lai tagad kaut ko tādu izroku, jo es kaut kā „izejamās” kārtas galīgi skapī neesmu iekrājusi.

 

Treškārt: Man ir bail, ka atkal kāda ome paliks neuzaicināta un tad traki apvainosies, jo viņām šis notikums ir tik ĻOTI svarīgs.

 

Ceturtkārt: Vecāki pēc oficiālās daļas grib rīkot ģimenes pasēdēšanu, bet man, lūk, jāizdomā, kurā restorānā šis ģimenes mega pārtijs varētu notikties. Nē, nu smalki, es domāju, es tiešām varu k-ko sakarīgu ieteikt, ja pārsvarā dzīvojos pa pulkvežiem, lemoniem un labākajā gadījumā aizvelkos uz kādu citu kapetēriju, kur patarkšķēt ar draudzenēm.

 

Piektkārt: Vakara plāns ir sekojošs: 1) oficiālā daļa (kurā būs daudz ziedu un maz gaisa), 2) pasēdēšana ar ģimeni, 3) pēc tam kursa biedru neoficiālais mītings, 3) tad beidzot pasākums ar draugiem. Un tagad pasakiem man, lūdzu, kā, lai pa visu šo burzmu saturu savus draugus kopā tā, lai viņi neizklīst?

 

Gandrīz jau aizmirsu, sestkārt: Man ir fobija, ka friziere man atkal uz galvas uzceps kaut kādu kūku!

 

Un beigās es vēl gribēju piebilst, ka esat laipni aicināti uz manu burvišķīgo izlaidumu šo piektdien @ SZF! :))

 

Man viss atkal patīk! :) Tik daudzas labas dienas bijušas pēdējās nedēļas laikā, ka uh! :) Kaut kad piesēdīšos pie kompja to visu aprakstīt, lai pati neaizmirstu. Un vēl es domāju, kāds īsti ir iemesls tam, ka viss tik uh! Pa īsto jau cilvēki apkārt mani pilnīgi uzlādē. Vakar sajūsmas pārņemta pat nosūtīju īsziņu ar tekstu, kurā bija samanāmas pēdas no "paldies par tik burvišķīgi pavadītu dienu!”. Vjee.. saldums, bet .. tā ir! :)

P.S. Es nemāku sauljoties. Man vienkārši neveicas. :)) Tagad man ir apdegusi viena (!) kāja, bet salīdzinot ar to, ka nedēļas sākumā uz vēdera paguvu iesauļot divus NIO (nezināmas izcelsmes objektus), kuri izskatījās pēc KĀRTĪM, šoreiz ir ok! :D

Tas, kas piesaista, var arī atgrūst.

tā arī ir.
un nekā savādāk.
es gribu nozust.
pazust ar tevi un bez tevis
viena un ar citiem.
es nemāku atteikt. es gribu atteikt. es negribu atteikt.
man nesanāk. un sanāk.
būs labi. vai arī nebūs.

Draugu nesavienojamības efekts.

Es gribu redzēt viņus visus. Viņi viens otru gan nē.

Šovakar atkal vajadzētu dalīties uz 2 vismaz. Vispār ja tā padomā, arī es savus draugus šitā esmu mocījusi. "Kas tur būs? Ā, viņš/viņa arī? Nē, nē, tad es laikam šoreiz nebūšu." Tagad saprotu, ka bāc, tak manis dēļ otram ritīgi dumja situācija. Jādalās uz 2 vismaz. Man arī šovakar vajadzētu.

Šobrīd mana dīkdieņa dzīve mani ir novedusi tik tālu, ka es pat sāku lasīt ziņas (gan tikai internetā pagaidām, bet progress ir) un drukāt žurnāla ierakstus ātrāk nekā kāds tos vispār spēj izlasīt. Jā, bet ko man citu atliek darīt? Tikko izeju ārā atkal nevaru vien novaldīt savus mazos, nerātnos pirkstiņus, kuri tikko nav piesieti (ar labajiem nodomiem) tūlīt pat izvelk no maciņa naudiņu un iemaina to pret kādu krāmu (skaistu gan, bet tik un tā krāmu), ko iekarināt skapī vai apēst vai.. nu dajebko.

- Nu, jā bet par ko (un uz kurieni) gāja tā runa? 

- Par rakstiem internetā.  

- Paldies!

 

1) Šitā ziņa man patikās pat ļoti, neskatoties uz to, ka, lai teleportētos vēl esot jāgaida labāki datori. Nē, nu es teiktu, ka man pat ļoti tas der, jo sanāk, ka pietiks laika izdomāt uz kurieni gribētu doties. :)

2) Tad, kad es paziņoju, ka meklēju internetā arsēnu, mans mīļais un gādīgais draugs piccolo  noburkšķeja, ka labāk varbūt tomēr nevajag? Bet nu kāpēc? Ja jau pat pamācībā rakstīts, ka arsēnu vajag, tad vajag. Kas tu netici vairs rakstītam?

2) Fuj, cik sausi aprakstīts, līdz beigām pat netiku, bet gaidu gan ar nepacietību to 22. jūniju :)

..šis bij’ sadomājis sazvanīt Valdi. Redz, kas sanāca:

 

Rīts.

Ņemos pa internetiem.

Iezvanās telefons.

Paceļu.

Kā parasti saku:

 

Jā..?

Valdis?

...emm.. nē..

 

Atstāstīju šito mammai. Viņa šokā. Kaut kāds slimiķis. Vajadzējis esot pajautāt vai es izklausos pēc Valda? Bet man jau šķiet, ko nu tur.. katram savi defekti. Bikšaiņiem (tas izteiciens no seksopolitēna) šitāds. :)) Un es pat klusēju par to krāsu nosaukšanu. Redz' šie varot atšķirt un nosaukt tikai 16 gab.. nē, nu spasibački, ka es nepiedzimu par veci! :)))`

 

P.s. Sor, tiem, kas 1x jau šito lasīja, bet man traki gribējās papildināt! :))  

Nepārmet man, ka sirgstu ar uzmanības trūkumu. Ar to sirgst visi. Ik pa laikam.. arī tu.

P.s. Šodien gribēju ierakstīt, ka precos. Pārdomāju. Neprecēšos.

Atkal klīstu fotogrāfiju laukos. Ak, dies, kā man patīk. Tik ļoti, ka nespēju atrauties. Pirmā, otrā, desmitā, simtā, tūkstošā.. miers! Es vairs neizjūtu katru.

Šodien pietiks, tik šodienas pārdomas: Vai skumjas ir fotogēniskākas par laimi un prieku? Fotogrāfijās bēdājas pat mazi bērni.. es nesaprotu. Kāpēc pieaugušie neredz prieku? Es neticu, ka tāda nav. Pasakiet man, kur ir tas sākums, lai varu tam piekļūt un izpurināt. Izpurināt visus aizspriedumus, ka skatītājus melanholija aizkustina vairāk.

Vienīgais, kas mani apmierināja darbā bija alga. Es domāju tā ir mana vaina, ka nemāku iztikt, ka mūždien nepietiek. Ne sūda. Vakar sapratu, ka mana alga ir atbilstoša sfērai, kurā strādāju. Nu tad nafig. Nafig tādu sfēru, kura man turklāt jau sen vairs nepatīk. Nafig plēsties, lai mēneša beigās bankas kontā ieraudzītu tik, cik pārējie, nagus vīlēdami un degunu urbinādami, saņem atsēžot pāris stundas ērtā ofisā. Fak, cik es biju stulba, pēc skolas izvēloties jomu, kurā zināju maksā mazāk kā citur.. es domāju galvenais tas, ka man patīk. Nekā. Patikšana zūd. Pfff.. un tās vairs nav. Es attopos, ka esmu kaut kur, daru to, kas man riebjas un saņemu tik, cik saņemu. Es neesmu tik cēla, lai dzīvotos pieticīgi ar to, ko varu nopelnīt par ‘sirdsdarbu’. Dzīvoju tikai vienreiz, un gribu maksimumu, ko varu dabūt nekāpjot pāri līķiem.

Noskatījos "Netīrās dejas 2" un aizdomājos par sievišķibu un to, kāpēc es no tās bēgu..

Kaut kad dzīvē tiešām jāaizbrauc uz Kubu, lai gan nekad jau nebūs tādas izjūtas.. un tomēr varbūt vēl labākas... manējās..

Jo es vairs nezinu ko teikt. Viss ir izrunāts un tas, kas nav -nav runājams. Man ir bail pateikt jebko, kaut ko, visu, nezinu... es esmu iesprostota.. mani pa mazam gabaliņam knaiba, plosa, sadursta un sarauj. Brīžiem uzlīmē kādu plāksteri (mazu, rozā plāksteri, tieši tādu kāds man patīk), bet plosīšana nebeidzas. Es esmu un neesmu, es gaidu.. es zinu, ka nav ko gaidīt, bet es nevaru aizmukt, es.. esmu.. bezspēcīga.