Jo es vairs nezinu ko teikt. Viss ir izrunāts un tas, kas nav -nav runājams. Man ir bail pateikt jebko, kaut ko, visu, nezinu... es esmu iesprostota.. mani pa mazam gabaliņam knaiba, plosa, sadursta un sarauj. Brīžiem uzlīmē kādu plāksteri (mazu, rozā plāksteri, tieši tādu kāds man patīk), bet plosīšana nebeidzas. Es esmu un neesmu, es gaidu.. es zinu, ka nav ko gaidīt, bet es nevaru aizmukt, es.. esmu.. bezspēcīga.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}