leda

Šajā gadā vēl jāizdzīvo deviņas dienas.

Ak, jā! Es dabūju kadiķu zarus! Ģertrūdes ielas "Lakstos".

Aleluja, šodien ir tā diena, kad varam skaidri zināt: šogad vairs tumšāk nebūs.
Gaišāk gan arīdzan nē. Saulgriežu īpatnība ir lēna skalošanās sinusoīdas bedrē (vai tikpat lēna zvāļošanās uzkalnā). Tāpēc man ekvinokcijas ar savu spraigo dinamiku patīk labāk.


(Mani gaida milzīgs steidzamu darbu saraksts, bet es prātoju, vai nevarētu kaut kā paslēpties no erīniju visuredzošajām acīm un pārlasīt kādu vecu, ziemai piedienīgu grāmatu. Piemēram, kaut ko no Umberto Eko.)

Dārgā Ciba, varbūt kāds zina - vai kādā no Rīgas ziedu veikaliem ir nopērkami kadiķu zari?
Esmu kādos piecdesmit taujājusi, bet nekā. Lūdzu, iesakiet, ja esat redzējuši savām acīm, vai jums ir cita droša informācija, ka tur toč, toč ir, nevis kādreiz bija vai varētu būt.

Pēdējie 4 gadi ir bijuši ļoti interesanti. Un tas ir understatement. Es varētu sarakstīt Catherine Millet cienīgu grāmatu par tiem, bet to, ko sāku rakstīt Cibā tā arī nepabeidzu. Varbūt ir laiks turpināt, kamēr viss vēl nav galīgi aizmirsts?