tā, kā es nezinu, ko es gribu ar sevi darīt, tad mēģinu no otra gala. domāt par to, kā par kaut ko notikušu. aptuveni šādi: es esmu nolikusi karoti, ko cilvēki saka par mani atceroties.
ko man gribētos, lai viņi saka? ko mani bērni saka?
ko es pati saku, domāju par aizgājējiem? kuri izraisa pozitīvas atmiņas pat pēc gadiem?

ir daži piemēri ģimenē un ir daži piemēri paziņu lokā. cilvēki, kas daudz smejas, rada prieku un nepiespiestības sajūtu. tādi sajūsmina ikvienu. man arī gribētos piederēt pie viņiem. bet es nemāku priecāties. mani tas nomāc. jāiet pie Poliannas kursos. es nemāku spēlēties. man viss ir tik nenormāli smagi un nopietni. es esmu kā akmens siena. pagātnes palieka. no pils, kas jau sabrukusi. bet siena vēl stāv. visiem par atgādinājumu un biedinājumu. man tik ļoti gribētos būt mazam, mājīgam koka namiņam, kurā kamīns kuras un valda mīlestība un saticība.

(neuzrakstāms domu juceklis)

... arī domājot no otra gala es nonāku strupceļā. vienīgais ko pagātnes formā spēju izdomāt ir tas, ka es gribu, lai cilvēki saka, ka es dzīvoju dzīvi pilnasinīgi un beizot esmu ieguvusi mieru pēc kā visu dzīvi tiecos, bet mana trauksmainā daba liedza iegūt.