kas ar mani notiek???

kopš atgriezāmies DE man ir atkritiens. es atkal vislaik guļu, neko negribu un viss mani tracina. es esmu tādā kā starpsfērā. kas ir citādi - tas, ka es to jau esmu piedzīvojusi, šoreiz varu labāk identificēt, kas notiek. bet visu traucē mana nepacietība un laikam jau ka godkāre - es biju iedomājusies, ka vienreiz izdzīvots, tas ir garām. izlasīta grāmata. kāda velna pēc tas atkārtojas? kas ir trigeris?

vakar vakarā izlīdu no mājas, satiku foršos kaimiņus, parunājāmies. visi priecājas mūs atkal redzēt. bet tā pļāpājot es atkal sajūtos vainīga. viņi skumst par pagājušo atvaļinājumu un jau cīnās ar kārtējiem darbiem. es klusēju. jo man netikai bija gandrīz 5 nedēļu atvaļinājums, es nestrādāju un vēl kādu laiku nestrādāšu. jūtos kā liekēde. es mēģinu domāt par darbu, bet nekas vairāk par noliegumu un mūra sienu manās smadzenēs neuzburas. mans kūlais, foršais darbs vairs mani neiedvesmo, bet gan atbaida. kad es domāju, ko citu es gribētu darīt - visas idejas uzdzen riebumu vien no tā kā es iedomājos manu ikdienu, dažas ir kategorisks nē. pat mans kafejnīcas sapnis uzdzen riebumu. kas notiek?? es sevi vairs nepazīstu!

vai es vispār sevi jelkad esmu pazinusi?