imo, bērns līdz 18-19 ir vecāka atbildība, pēc tam bērnam iestājas viņa dzīve, dari, ko gribi, es nevaru tavā vietā to dzīvot.
tb, pēc saviem bērniem spriežu, ka viņu lēmumi ir samērā nepastāvīgi, kas ir pilnīgi normāli. bet skola, pamatizglītība ir tikai vienreiz ejama cauri, tas nav kā pēc tam pastudē vienā vietā, nepatīk, pastudē otrā. tb būtu reāli stulbi sačakarēt visas savas nākotnes iespējas tādēļ, ka šobrīd ir grūtāk saņemties vai trūkst motivācijas. un šo es visu no savas pieredzes ar vecāko meitu, kas šogad beidz 12. klasi. viņai bija psiholoģiski grūts posms 11. klasē, sameklējām psihologu, pie kura iet joprojām, palīdzēja tikt atpakaļ. un uz to brīdi arī nespiedu par mācībām, galvenais, lai vispār iet uz skolu un sekmīgi pabeidz 11.klasi. bet kad šoziem varēja just, ka viņa ir palaidusi grožus vaļā, jo uz doto brīdi neredz motivāciju, tad iestājāmies diezgan bargi. 2 mēnešus bija dusmīga, pēc tam teica paldies. tagad labi pabeigusi vidusskolu, viss, tālāk tā ir tava dzīve, kuru mēs atbalstām. viņa, konkrēti, ņems gap year, lai sasprastu, ko un kur darīt. skolas laikā viņai tam nepietieka enerģijas.