vakar kad no rīta braucu uz darbu, iebraucu bodē nopirkt saldumus kolēģiem. jo gribējās nosvinēt pēdējo darba dienu 2015tajā, bet vairāk gribējās nosvinēt mazās uzvariņas.

lai vai kā es paņēmu rafaello paku. mammas gardums.
kad vēlāk vakarā meklēju kolēģus, kam izdalīt pārlapikumus, tad ienāca prātā - nu gluži kā mamma.
Monika mani sagaidīja mājās ar Annu un Līnu un man ienāca prāta - mēs esam gluži kā normāla ģimene. daudziem tā ir ikdiena, ka opīši un omītes izņem mazos no bd un palaiž vakarā vecākus brīvsolī. mums vienmēr tas ir bijis mega izņēmums. Līnu un Maksi laikam nekad neizņēma kāds cits kā tikai es un Stefans. Ar Annu viss kļūst savādāk. Monika iesaistas, viņa joprojām baidas (nesaprotu no kā), bet viņa ļoti cenšas. Pat Thomas piekrita mazos pieskatīt, kad man bija neatliekams pasākums. joprojām neticu, ka viņš parakstījās, lai gan bija tā kā es pareģoju - Annu patiesībā no b/d mājās pārveda, izklaidēja un baroja Maksis, Thomas bija tikai obligātais klātesošais pieaugušais.
lai vai kā, kad Monika stāvēja uz sliekšņa atvadījusies un jau gandrīž aizgājusi, šīs, 100 citas un viena ļoti konkrēta doma izskrēja man caur prātu. Tu neesmi mana mamma, bet Tu centies un man tas daudz nozīmē. skaļi es pateicu vien - paldies, ka Tu esi.
tikko viņa atsūtīja man salkanu video ar suņu, kaķu bildītēm un ZSV dziesmiņu, kur titros aptuveni tas pats rakstīts un man uznāca bimbiens. mammai patika tieši tādas pašas bildītes. viņa pārsūtīja arī visas ķēdes vēstules, jo var taču būt, ka piepildas...

Ziemassvētki nāk. pirms trīs gadiem Ziemassvētkos sākās pēdējais cēliens.
mammu, es izteikt to nevaru, cik ļoti Tu man pietrūc.