Ja kāds man vai manai ģimenei nodarīs pāri, tad es vainošu tieši to cilvēku, kas to izdarīja nevis veselu nāciju vai reliģiju.

Mans kolēģis - gejs tika sadurts praida gājienā Vācijā. viņš teica, ka tie nebija vācieši, kas viņu sadūra. Mana fantāzija ir ļoti ierobežota, es varu iedomāties tikai to, ko es pati darītu vai nedarītu. Es nekad nebrauktu ne uz vienu gājienu, lai kādu barā durtu, tāpēc nespēju iedomāties motīvus, kas šos cilvēkus vadīja. Es nespēju arī iedomāties, ka es uz kādu metu kakas kā to darīja Latvijā praida gājienā. un tur nu gan to darīja paši latvieši. pie Vācijas atgriežoties - ik pa laikam neonacisti organizē gājienus un vervē jauniešus.

Neviena nācija nav pasargāta no "sliktajiem". Jautājums ir - kā veidojas šī ēnas sabiedrība? Kurā brīdī indivīds paliek rūgts un sāk vainot visus citus savās ķibelēs nevis atzīst savas kļūdas un sāk darbu ar sevi?