Sveiciens!
Nu man atkal gribas kaut ko uzrakstīt...

+ šodien nācās pārvākties birojā. uz telpām, kas šaurākas un sliktākas, jo skata pa logu nav, pretējās mājas žalūzijas kaut kādas spoguļainas - atstaro gaismu. Es savas lavandas turu trauciņā un ik pa laikam pabužinu un dedzināju sveci, ko atcesu vairāk kā joka pēc - spirituālā telpas attīrīšana no sliktas auras - bet tiešām visu dienu nejutu to dīvaino smaku, kas agrāk uzvēdīja (tajā telpā agrāk bijusi laboratorija un kaut kas ož. varianti dalās, viens no nekaitīgākajiem, ka tā ir paklāja līme, kas ož).

+ vakar un šodien +35
+ vakar bijām pie ezera. S un A aizbrauca airēt, bet A airēšanas vietā pusotru stundu diendusu nokrāca. vispār A ir traks skuķis. Trakojot līdzi lielajiem pagāja pilnībā zem ūdens. izbailes un tā, bet tūlīt trako tālāk. lapsenes trauma gan vēršas plašuma un nu jebkas kas lido(muša), vai ir maziņš un kustas(zirneklis pie griestime) izraisa skaņu signālus.

+ ir ģimnāzists, bet nu gaaaaarš ceļš tur vēl ejams. bērns nevar sadūšoties aiziet pie skolas sekretāres un nokārtot skolēnu apliecību. rīt sākas septembris un es atsakos arī turpmāk dot katru dienu 3 eiro ceļa naudu. S mani atbalsta un mēs plānojam uzstādīt ultimātu - vai nu puika iet pie sekretāres un nokārto lietas vai arī lai brauc tos 6km ar riteni.

+ pa vasaru es biju sailgojusies pēc kanu. tās atmosfēras - gaidīšanas pie upes, bērnu vērošanas, čalām ar citiem vecākiem... nu viss ir atpakaļ un protams, ka uzreiz uz pilnu klapi. Šodien sēdēju un brīnījos cik labi Līna airē un rullis gandrīz, gandrīz sanāk. fantastika! pēc tam mājās abas ar riteņiem braucām. L man pa priekšu. mierīgā, vienmērīgā ritmā un man kā filma galvā tinās ainas pirms gada, kad viņa činkstēja, pinkstēja, uzminās un pauzēja un beigās kalnup stūmāmies. tikai viens gads, bet bērna izaugsme - WOW!

+ Maksis pa gadu gan liekas, ka samaitājies. viņš kļūst arvien kūtrāks un kūtrāks. jorpojām fanātiski, gluži kā atkarīgais spēlējas ar lego. rītā, pusdienā, vakarā. uz treniņiem, brauc, airē, tūlīt arī rulli uzmetīs, bet tā attieksme... ļoti bieži ir neiecietīgs, nepacietīgs, nedzirdīgs. bet ir arī mirkļi, kad viņš ir super duper mīļš, saprotošs un izpalīdzīgs. objektīvi iespējams, ka tas ir 50:50, bet tās negatīvās lietas vienmēr kaut kā vairāk uz nerva uzkrī, tāpēc brīžiem liekas, ka ar to puiku ir tikai problēmas. un es nemāku un nezinu kā viņam paskaidrot. Rudens brīvdienās kanu nodaļas M grupa brauks uz Prāgu trenēties kanālā. Treneris, lai uzkurinātu interesi, pateica, ka tas ir ekstrēmais kanāls. Maksis momentā atteicās braukt līdzi. viņš tur pārsitīšot galvu. kad saku, ka būs ķivere, tad atbilde momentā - jā, bet seju?! Saku, ka ģimnāzijā nav horta, tad viņam visu laiku vienam jāsēž mājās. jā, ok. saku, ka nekā nebija, vienu neatstāšu! lai vienu nedēļu brauc kanu, bet otrajā nedēļā es ņemšu atvaļinājumu un mēs pabraukāsimies kaut kur tepat riņķī apkārt. jā un tas kanāls, protams kā kanu kanāls - grūtības pakāpes vairākas un treneris nav apdauzīts, lai ekstrēmajā posmā laistu M grupu. Piespiest, ļaut pašam izlemt un nest atbildību par savu lēmumu? bet man patiešām ļoti negribas viņu vienu atstāt dzīvoklī.

+ Anna palēnām sāk runāt. Ļoti labprāt skrien. daudz, ātri. ļoti labprāt lec. nu jau stabili pati no 40 cm augstuma var nolekt. tas viņai pašai gandrīz ap vidukli. ļoti labprāt peldas un peras pa ūdeni. izņēmums ir vanna mājās. tad ir panika un skaļi skaņas signāli. jocīgi, jo baseina duša ir OK un šad un tad paiet zem ūdens ir satruacoši, bet nav skaņas (tad, kad izlien ārā, ne jau zem ūdens).

+ Stefans ir sales manager. mājās ir reti. es apsveru pāriet uz nepilnu slodzi. pagaidām gan sanāk izlavierēt un S saka, ka drīz mainīs darbus (kā tad!), ka nevajag. bet nu nezinu.

+ darbs kā tāds - mokas, vienas mokas, bet tiešais kolektīvs ir baigi, baigi foršais. es gan atkal esmu lokomotīve, kas visus velk, bet ok. šodienas pārcelšanos arī izmantoju, lai izsistu kolektīvam labumu. man liekas pat, ka man sanāca. bet nu hop! es teikšu tikai tad, ka grāvim būsim pāri un man būs rokā rakstiski pierādījumi.
+ ar rīdienu man būs pašai sava stāvvieta pie darba!!! iedomājies - atbraukt uz darbu ar auto, noparkoties un viss! var iet strādāt! nekādas apkārtbraukāšanas un meklēšanas, nekādas trīcēšanas, ja auto atstāst puslegālā, nu labi, lietas īstajos vārdos - aizlegtā zonā. fantastika!
+ es gan joprojām pārsvarā braucu ar riteni. 60m lejā, b/d, parciņš, 60m augšā pa stāvo ielu. ielas vidū ir trepītes. kādi 5-6 pakāpieni un nobrauktuve ratiņiem. līdz šim man nekad nesanāca pa to uzbraukt. piektdien bija firmas sporta un ģimenes tusiņš un nezin kā, bija viens svešais - džeks ar stendu - riteņbraucēju triko pirkšanai un "velotrenažieris" - šosejnieks ar paceltu pakaļējo riteni. visi varēja uzkāpt un uzmīt maksimālo ātrumu. Maksis mēģināja pirmais - 38.8 kmh, Līnai sanāca 32kmh, man protams arī savajādzējās. cerēju pārspēt Maksi un sev par pārsteigumu displejā ieraudzīju 53kmh! vēl lielāks bija mans pārsteigums, kad uzzināju, ka visiem džekiem tā ap 55kmh un rekords ir šefam - vispusīgi trenētam vīrietim - 56.7 kmh! Un es visu laiku domāju, ka es baigā nīkule esmu... Rezultātā šodien es pateicu, gan kalnam, gan stāvajai ielai un trepītēm ar nobrauktuvi, kas es tāda esmu un ko es varu un uzbraucu! smiedamās! un elsodama :) man pašai tas liekas kolosāls vasaras nobeigums.