vispār šī tēma man velkas kopš pag. vasaras, kad zaudēju darbu un līdz ar to vērtību pati savās acīs. Mani satrauc, ka man ir šī nepieciešamība tikt atzītai no ārpuses, un ka man ir nepieciešamība būt vajadzīgai.

70 gadu vecumā abas šīs lietas man diez vai būs. Panikai gan nav iemesla, jo man ir vēl 35 gadi, lai es izdomātu.

Piezīme: izdomātu nevis, lai būtu ko darīt 70 gadu vecumā, bet lai būtu tā kā Tu raksti "plusmīnus to pašu ko tagad arī darītu".