Šodien bijām otrajā ģimnāzijā. Skolas ēka briesmīga (īstā šobrīd tiek remontēta), atvērto durvju diena organizēta briesmīgi - plāns haotisks, trūkst norāžu, klases atvērtas un materiāli apskatei izlikti, bet neviena skolotāja, neviena skolēna, kas sagaidītu un iepazīstinātu. Uz katra stūra kūku pārdošana - vāc naudu skolai.
Godīgi sakot es gribēju iet prom, jo likās bezjēdzīgi. Sevišķi ka kāda skolotāja vai kas nu viņa bija, varbūt direktore, vilkās mums pakaļ un pavirši sveicināja skolā. Pēc trešās reizes es viņai atbildēju, ka mēs jau esam tikušies iepriekšējās klasēs, bet viņa nereaģējot aizpeldēja tālāk. Citi skolotāji starp citu arī priekšā nestādījās. Pēc vācu modes tas ir rupji.

Lai vai kā visas nepatīkamās sajūtas beidzās ieejot ķīmijas laboratorijā. Tur bija gan skolotāja, gan skolēni, kas visu izstāstīja, parādīja un ļāva pašam pamēģināt. Tas pats fizikas kabinetos, kas bija veseli 3! Katrā vismaz 5 dažādi eksperimenti!

Šo divu priekšmetu dēļ, Maksis grib iet uz šodienas skolu. Pagājušās nedēļas skaistā ģimnāzija, ar kolosālo atmosfēru, spēļu laukumu un sab trans pie durvīm, ir aizmirsta. Eksperimentu dēļ puika pat ir aizmirsis, ka viņa jautājumu lapā divi svarīgākie punkti bija āra pauzes un pusdienu piegādātājs.

Man protams patīk, ka viņa izvēli vada šādi motīvi, tikai bažas vai to viņš patiešām pavilks, jo ikdienā stundas tik aizraujošas nebūs.