baigi labi.

lieta tāda, ka šobrīd es vēlos personīgo komfortu. es negribu nekur braukāt. es gribu mierīgi atstrādāt savas stundas un tad laist dzīvē. man gribās baudīt. Anna ir vēl tik maza. mani reizēm ēd sirdsapziņa kā Maksim toreiz skolu sākt vajadzēja. visu vienam pašam, neviens viņu nevadāja. Līnai uz b/d katru rītu skriešus skriet vajadzēja, lai es vilcienu nenokavēju.

bet ja es iedomājos, ka palieku Jēnā un strādāju e-comerce, kas man nepatīk, tad man ir skaidrs, ka visdrīzāk būs divi varianti - man būs garlaicīgi un es gribēšu izrauties vai arī es darbu darīšu darīšanas pēc. un vēl iedomājoties Jēnas darbu, man diezgan stingra balss galvā prasa vai tiešām šis ir tas līmenis, kurā es gribu apstāties un lai es nokaunos, savācos, ceļos un eju.